Minka nāk!
Kaķa tēls latviešu mākslā

Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Mazajā zālē
K.Valdemāra ielā 10a, Rīgā

Kaķis ir viens no cilvēku iemīļotākajiem mājdzīvniekiem, kas ik dienu sniedz saviem saimniekiem mājīgumu, omulību un mīļumu. Kaķa dabiskais skaistums, gudrība un graciozā ķermeņa valoda savaldzina daudzus. Viņam piemīt īpašas spējas ienākt cilvēka dzīves telpā un iepatikties. Tas brīvi pieņem draudzību, tomēr vienmēr savstarpējās attiecībās saglabā zināmu distanci. Pat mājas kaķis felis catus savā rīcībā ir pašpārliecināts, neparedzams un neatkarīgs. Kas kaķi dara tik suģestējošu? Kā to savos darbos interpretējuši mākslinieki? Izstāde „Minka nāk!” LNMM Mazajā zālē meklē atbildes uz šiem jautājumiem.

Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājumā atrodas vairāki desmiti savdabīgu un mākslinieciski spilgtu gleznu, grafiku un tēlniecības darbu, kuros sastopams kaķa tēls. Daļu no šiem mākslas darbiem skatītāji nav redzējuši nemaz, vai arī tie tikuši eksponēti ļoti reti. 2011. gads, kas pēc Austrumu kalendāra dēvēts par Kaķa gadu, šķita piemērotākais laiks, lai parādītu šo tematisko izlasi plašākai sabiedrībai. Izstādi papildina arī atsevišķi eksponāti no privātām kolekcijām.

Kaķa interese par dzīvi un cilvēku sabiedrību atspoguļojas Hildas Vīkas, Romana Sutas un Josifa Elgurta darbos. Kaķa cieņpilnā klātbūtne un harmoniskā murrāšana rada labvēlīgu, mierīgu atmosfēru Kārļa Miesnieka, Ģederta Eliasa, Laimas Eglītes un Birutas Baumanes gleznās. Eksponētie mākslas darbi atspoguļo kaķi ne tikai kā cilvēka mīluli, bet parāda arī dzīvnieka raksturu un vēsta par tā simbolisko nozīmi.

Kaķa tēls vairākkārt rosinājis grafiķu iztēli. Atjautīgi, spraigi sižeti redzami Alberta Kronenberga un Margaritas Kovaļevskas pasaku ilustrācijās, kā arī ainas no tautā iemīļotās Kārļa Skalbes pasakas „Kaķīša dzirnavas” Lolitas Zikmanes un Ināras Garklāvas interpretācijā.

Lai gan cilvēks „pieradinājis” kaķi pirms vairāk nekā trim tūkstošiem gadu, tajā joprojām mīt neiznīdējamais mednieka instinkts. Senču asins balss pamostas jebkurā, pat vismiermīlīgākajā kaķī, kad tā skatiens vērsts uz lidojošu putniņu, skrejošu peli vai galdā servētu zivi, kā, piemēram, Aleksandra Dembo ofortā un Oļģerta Ābelītes kokgrebumā.

Skulptūrās kaķis sastopams retāk, tomēr latviešu tēlniekiem Teodoram Zaļkalnam, Jānim Zariņam un Oļegam Skarainim izdevies sajust un atveidot šīs būtnes rakstura dažādās šķautnes.

Kaķa uzmanīgajā, koncentrētajā skatienā ir kaut kas noslēpumains un maģisks. Tādēļ nereti dzīvnieka loma tiek saistīta ar mītiskām un irracionālām dimensijām. Kaķa simboliskā nozīme skaidrota pretrunīgi: to ne vien godā kā svētu dzīvnieku un mājas aizbildni, bet arī uzskata par nelaimes nesēju, kam saikne ar raganām un burvestībām. Piederība gan gaismas, gan tumsas valstībai apliecina vien kaķim piemītošo, bet joprojām cilvēkam neizdibināmo īpašo maģiju. Par to vislabāk liecina krievu rakstnieka Antona Čehova teiktais: „Otra cilvēka dvēsele ir noslēpums, un kaķa dvēsele – vēl jo lielāks.”

Izstāde „Minka nāk!” apliecina kaķa enerģisko un neizsīkstošo dzīvesziņu – spēju pielāgoties jebkuriem dzīves apstākļiem, vienmēr mīksti krist uz ķepām un nezaudēt optimismu.

Izstādes kuratore: Vineta Skalberga.