Elki un cilvēki
Modes fotogrāfijas metamorfozes

No 2011. gada 31. marta līdz 15. maijam Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā (Skārņu ielā 10/20, Rīgā) būs skatāma izstāde Elki un cilvēki. Modes fotogrāfijas metamorfozes”, kas tapusi pateicoties Francijas Kultūras centra Rīgā iniciatīvai.

Izstādes „Elki un cilvēki” mērķis ir parādīt modes fotogrāfiju kā spilgtu laikmeta liecinieku, cilvēcisko kaislību atspulgu un radošo meklējumu laboratoriju. Unikālā kolekcija no Francijas Nacionālā mākslas centra krājumiem pārstāv labākos un savdabīgākos meistarus. Tā atklāj Rietumu kultūras estētisko kritēriju un cilvēcisko ideālu metamorfozes pēdējā pusgadsimta garumā.

Centra krājums ir lielākā un prestižākā starptautiskā mākslas kolekcija Francijā, kurā apkopoti izcili laikmetīgās mākslas darbi no visas pasaules (aptuveni 70 000 vienības), kas paredzēti eksponēšanai Francijas muzejos, kā arī izstāžu rīkošanai Francijā un ārvalstīs. Ik gadu izstāžu vajadzībām (retrospektīvām, tematiskām izstādēm, mono izstādēm u.c.) tiek izmantoti 2 000 darbi. Galvenais darbu atlases kritērijs – to laikmetīgums, aktualitāte mākslas attīstības kopainā, nevis nacionālā piederība.

Rīgai ir izveidota speciāla kolekcija, kas šādā komplektācijā tiek izrādīta pirmo reizi, – darbu atlasē akcentēti neordināri mākslinieciskie risinājumi, kuri paplašina mūsu tradicionālos priekšstatus par modi kā glamūru, parādot, ka tā var būt ļoti kreatīva mākslas teritorija, arī atklājot negaidītas cilvēciskās esības šķautnes. Kolekciju veido izcilākie fotogrāfijas mākslas paraugi no visas pasaules kopš 1955. gada līdz mūsdienām. Papildus tiek demonstrēta slavenā modes dizainera Kristiāna Lakruā (Christian Lacroix) modes skates video filma – Défilé.

Izstādes kuratore Aņēze de Guvjona Sensīra (Agnès de Gouvion Saint-Cyr) atzīmē interesantu faktu, ka franču valodā termins modéle vienlaicīgi nozīmē gan augstās modes meistardarbu (haute couture), gan personu, kas to mums demonstrē. Mūsdienās uzmanību vairāk piesaista nevis unikālais tērps kā fiziska vienība, dizaineru fantāzijas un amatnieku meistarības kopdarba rezultāts, bet gan modes mākslinieku un fotogrāfu radītais imaginārais tēls, kas personificē sabiedrības slēptākās alkas pēc kaut kā īpaša un neparasta. 20. gadsimta otrajā pusē un 21. gadsimtā gandrīz izzūd unikālās individuālā apģērba gatavošanas tradīcijas, dodot priekšroku dažādas kvalitātes rūpnieciskiem ražojumiem. Šis ekonomikā balstītais fakts ietekmē arī modes fotogrāfiju, lielā mērā atbrīvojot to no jebkādiem noteikumiem un dogmām. Cilvēkiem tiek pārdots sapnis, vīzija, nevis reāls apģērbs.

20. gadsimta 50. gadu Francijas modes namu diktēto eleganci Pjērs Bulā (Pierre Boulat, dz. 1924) fiksējis vieglas koķetērijas apdvestā stāstā, kas norisinās Parīzes ielās. Savukārt pazīstamais ASV fotogrāfs Viljams Kleins (William Klein, dz. 1928) šī laika stila modeles ieplūdina lielo pilsētu Parīzes, Romas un Ņujorkas realitātē. 80. gadu estētika spilgti atklājas franču fotogrāfes Dominikas Isermanes (Dominique Issermann, dz. 1947) Sonia Rykiel modes namam veidotajā melnbaltajā kolekcijā. Ritms, kustība un enerģija – tas ir jaunās desmitgades sievietes ideālā tēla iemiesojums. Vācu fotogrāfs Pēters Lindbergs (Peter Lindbergh, dz. 1944) vēl vairāk paspilgtina sievietes – elka suģestējošo spēku, tā neatkarību un pašpietiekamību, drosmīgi ievietojot savas varones rūpnīcu korpusu skarbajā vidē. Izcilā fotogrāfe Fransuāza Igjē (Francoise Huguier, dz. 1942) savos darbos vienmēr rada īpašu atmosfēru. Mēs it kā vērojam kadru no neeksistējošas filmas, kuras stāstu paši varam nojaust, – galvenais ir noskaņa, pārsteidzoši smalkas krāsu un gaismēnu saspēles. Līdzīgi arī Sāra Mūna (Sarah Moon, dz. 1939) mūs aizved sirreāli romantiskā pasaulē – miglainie tēli it kā tikai uz mirkli iznirst mūsu skatam, tūlīt gatavi atkal izgaist nebūtībā.

Pēdējās desmitgadēs daudzus autorus interesē attiecības starp cilvēka fizisko ķermeni un modi – aizvien svarīgāka kļūst kopējā tēla reprezentācija, kur tērpam ir tikai pakārtota, sekundāra nozīme. Reklāmās mūs piesaista spilgts personāžs – skaists vai neglīts, galvenais, lai tas būtu pamanāms, izceltos no pūļa. Fotogrāfi meklē jaunus „varoņus”, ne tikai tradicionālos modeļus. Piemēram, Valērija Belēna (Valérie Belin, dz. 1964) veido kultūristu portretus, kas simbolizē kailo maskulīno spēku, bet spāņu fotogrāfs Pjērs Gonors (Pierre Gonnord, dz. 1963) klasiskā Rietumeiropas glezniecības portreta tradīcijās radījis jaunu japāņu portretu sēriju, tā iemūžinot spēcīgo Tālo Austrumu kultūras fenomenu 21. gadsimtā. Neparastus tērpus un detaļas kā pašvērtības, savdabīgas klusās dabas, nevis cilvēkus telpā un kustībā rada Nataša Leziēra (Natacha Lesueure, dz. 1971). Šķiet, šodien mākslinieku kreativitātei un talantam tēlu koncepcijas veidošanā nav robežu – Žans Pols Guds (Jean-Paul Goude, dz. 1940), piemēram, burtiski „sagriež” paša radītos attēlus un tad tos pārveido no jauna.

Fotografēt modi – tā ir sava veida aizbēgšana no realitātes elku un ilūziju pasaulē, kurā tomēr ir arī vieta cilvēkam, vismaz vērotāja un vērtētāja statusā.

Teksts: Inese Baranovska, izstādes kuratore