Telplaiks
Maskavas fotogrāfa Aleksandra Sļusareva (1944–2010) melnbaltās fotogrāfijas

No 2011. gada 15. janvāra līdz 20. februārim
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenajā ēkā (K. Valdemāra ielā 10a, Rīgā)
būs apskatāma pazīstamā Maskavas fotogrāfa
Aleksandra Sļusareva piemiņas fotodarbu izstāde
.

 

Nesen mūžībā aizgājušais Maskavas fotogrāfs Aleksandrs Sļusarevs (1944–2010) ir bijis viens no ievērojamākajiem un ietekmīgākajiem neatkarīgajiem pēckara laika krievu fotogrāfiem. Savu tēmu loku un izteiksmes stilu mākslinieks atrada agri – jau 20. gs. 60. gadu sākumā. Sļusarevs dokumentēja visiem tik labi zināmo pilsētas ikdienas dzīvi, vietas, norises un situācijas, kā arī ierastus sadzīves priekšmetus un interjerus. Mākslinieks uzskatīja, ka viņa fotogrāfiju galvenais sižets ir pilsētas vide – tāda savdabīga „plakanā ainava”, kurā nav izteiktas perspektīvas un klasiskajai kompozīcijai raksturīgās uzbūves.

Aleksandrs Sļusarevs ir paplašinājis klasiskā klusās dabas žanra robežas, jo viņa darbos katram priekšmetam nereti ir atvēlēta simboliska loma, kaut arī tā nozīme ne vienmēr ir skaidri nolasāma. Mākslinieks spēja apbrīnojamā veidā apvienot gan acumirklīgos, gan mūžīgos aspektus minēto motīvu un tēmu fiksācijā. Tāpēc savu turpat līdz absolūtai perfekcijai izkopto minimālistisko stilu autors pats raksturoja kā „metafizisku” un formālistisku.

Aleksandru Sļusarevu pamatoti dēvē par nepārspētu gaismu, atspīdumu un refleksu fotogrāfu. Gaismai, atspīdumam viņa fotogrāfijās ir milzīga vizuāla un saturiska slodze, kas nereti ir līdzvērtīga pašam priekšmetam. Fotogrāfiju pievilcība tiek panākta ar melnbalto laukumu saspēli un meistarīgi līdzsvarotiem kontrastiem starp lineāru asumu un virsmu faktūru samtainumu, ar kuru palīdzību tiek nojauktas laika un telpas robežas, un ikvienai labi zināmai situācijai, sižetam vai priekšmetu grupai tiek piešķirta skatītājam neierasta nozīmība. Mākslinieks pats uzskatīja, ka viņam ir būtiska nevis informācija par kādu konkrētu momentu, bet momentā fiksētais psiholoģiskais un emocionālais stāvoklis.

 

Aleksandrs Sļusarevs dzimis 1944. gadā Maskavā. Fotogrāfijai viņš pievērsās 1958. gadā 14 gadu vecumā, kad tēvs viņam uzdāvināja pirmo fotoaparātu. Tomēr fotografēšanas pamati tika apgūti pašmācības ceļā, jo pēc izglītības Aleksandrs Sļusarevs bija profesionāls itāļu valodas tulks. Varbūt tas noteica mākslinieka savrupo stāvokli un sākotnēji rezervēto attieksmi pret viņu Maskavas profesionālo fotogrāfu vidū. 1979. gadā Rīgā izstādes „Dzintarzeme” ietvaros tika sarīkota mākslinieka pirmā personālizstāde.

Aleksandram Sļusarevam izveidojās ciešas un draudzīgas attiecības ar latviešu fotogrāfiem Egonu Spuri, Intu Ruku, Andreju Grantu. Atzinība un pozitīvs vērtējums toreizējo Baltijas republiku fotogrāfu aprindās sekmēja arī Aleksandra Sļusareva darbības atzīšanu Maskavā. Kopš 1980. gadu sākuma mākslinieks sarīkoja vairāk nekā divdesmit personālizstādes Krievijā un ārpus tās robežām. Autora darbi atrodas daudzos prestižos muzejos un kolekcijās, ieskaitot Modernās mākslas muzeju Ņujorkā, Zimerli mākslas muzeju Ņjūbransvikā, ASV, Odensas fotogrāfijas muzeju Dānijā, arī Latvijas Fotogrāfijas muzejā ir vairāki A. Sļusareva darbi.

2010. gada novembrī Ogres fotogrāfu klubs sarīkoja nelielu Aleksandra Sļusareva piemiņas izstādi Ogres mūzikas skolas telpā un semināru „Egona Spura ceļš”, kurā vairākas lekcijas bija veltītas arī A. Sļusarevam.

Pirms diviem gadiem tika uzsāktas sarunas ar fotogrāfu par viņa personālizstādes sarīkošanu Rīgā, tomēr šo ieceri neizdevās īstenot viņa dzīves laikā, jo Aleksandrs Sļusarevs aizgāja mūžībā 2010. gada 23. aprīlī. Līdz ar to šī personālizstāde ir cieņas apliecinājums ievērojamam Maskavas fotogrāfam, godinot viņa piemiņu. Izstādē tiek eksponēti 60 darbi no mākslinieka ģimenes un privātas kolekcijas Rīgā. Izstādes atklāšanā piedalīsies mākslinieka dēls Maksims Sļusarevs un dzīvebiedre Viktorija Bagajeva.

Izstādi rīko Latvijas Nacionālais mākslas muzejs un biedrība „Epicentrs”.
Izstādes īstenošana ekonomiskās krīzes laikā ir iespējama pateicoties AB.LV fonda atbalstam.

Teksts: Irēna Bužinska