Necaurspīdīgie objekti spoguļos
Dmitrijs Lavrentjevs. Personālizstāde

LNMM izstāžu zāles Arsenāls Radošajā darbnīcā
2. stāvā, Torņa ielā 1, Vecrīgā

Dmitrija Lavrentjeva personālizstāde „Necaurspīdīgie objekti spoguļos

Dmitrija Lavrentjeva daiļrade ir viena no spilgtākajām parādībām Latvijas laikmetīgajā mākslā. Katrs atsevišķs autora darbs – vai tā būtu glezna, litogrāfija, kolāža vai skulptūra – ir kaislīgas impulsivitātes un psiholoģiska sasprindzinājuma fiksācija, kur intuīcijas un zemapziņas līmenī ir jūtams pirmatnējais dzinulis, kāds mistisks, maģisks spēks. Sulīgi, intensīvi krāsu kontrasti, „mežonīgs” pastozs triepiens un demonstratīvi nevīžīga, vibrējoši asa līnija ir nemainīgas viņa oriģinālā mākslinieciskā rokraksta iezīmes. Bērnišķīgi atklāta formu „nepareizība” un deformācija, kāpināta ekspresivitāte, kas robežojas ar emocionālu radikālismu, piešķir Dmitrija Lavrentjeva kompozīcijām īpašu suģestiju. Dažkārt viņa darbu personāži ir izaicinoši groteski, reizēm – aizkustinoši apgaroti, taču vienmēr – pārsteidzoši un viegli ironiski.

LNMM izstāžu zāles Arsenāls Radošajā darbnīcā Dmitrijs Lavrentjevs iecerējis parādīt savu jauno konceptuālo projektu „Necaurspīdīgie objekti spoguļos”, kurā tematiski apvienojas māksla, filozofija un fizika. Ekspozīciju veido aptuveni 40 gleznas, kas īpaši šai izstādei tapušas pēdējo četru gadu laikā, un lielākā daļa no tām tiks rādīta pirmo reizi. No pirmā acu uzmetiena skatītājam, kurš pieradis klasificēt un sistematizēt redzēto, var likties, ka darbi viens ar otru disonē. Materiāla aranžējuma princips ir kombinēt objektus gan pēc telpiskiem, gan uztveres parametriem, ņemot vērā to iespējamos attēlus spoguļos. Jutekliskās pieredzes laukā pazīstamo literātu, mākslinieku, kā arī Dmitrija Lavrentjeva draugu portreti, stilizētas žanra ainas un abstrakcijas „būtībā ir viens un tas pats, tieši tāpat kā viena un tā pati būtība slēpjas valodu un formu daudzveidībā.”

Par atskaites punktu koncepcijas attīstībai māksliniekam kļuvušas Leonardo da Vinči piezīmes, kurās aprakstīti eksperimenti ar spoguļiem un necaurspīdīgu objektu gaismas īpašību pētījumi. Leonardo eksperimenti liecina, ka spoguļa atspulgā objekts ir bezgalīgs, taču tas ir ierobežots acī, kas vēro objekta atspulgu spogulī. Un tā kā acs pati par sevi ir tumša, starojoša ķermeņa attēls tajā ilgi negaist.

Izstādes centrālais objekts – 2,5 m augstais cinka cilindrs ar spoguļgludu virsmu – kļūst par riņķveida kustības trajektorijas noteicēju telpā un cikla „Logi” eksponēšanas vietu, kurā atspoguļojas citu darbu sižeti, apmeklētāju figūras un gaismas plankumi. Pēc mākslinieka un izstādes idejas līdzautores Emīlijas Losevas ieceres, tas veicinās atmosfēras uztveres dinamiku, vēstījuma dimensionālo un semantisko daudzslāņainību, fiziski iesaistot katru skatītāju mītu radīšanas procesā „necaurspīdīgajās reālijās” un rituālajā dejā ap „mītisko koku”, ap kuru kā pa orbītu riņķo planētas. Spoguļi šeit kalpo par „faustisku navigācijas instrumentu”.

„Matērija kā spogulis, uz kura virsmas Kosmiskais gars projicē savus tēlus un to atspulgus, kas rada mūsos Visuma realitātes izjūtu,” – stāsta mākslinieks. „Jebkura spoguļa virsma no laika gala ir simbolizējusi mistisku spēku un tikusi uzskatīta par dvēseles sastāvdaļu. Senie ticējumi liedza duļķot ūdeni, kurā skaties; ļauna zīme bija skatīties sasistā spogulī. Spogulis nozīmē mani telpā. Logs ir telpa bez manis.”

Šajā izstādē „skatītāja acij tiek liegta iespēja vienkārši baudīt, jo, ieskatoties necaurspīdīgos logos, viņš vienlaikus ieskatās spoguļos un redz saplosītu perspektīvu – perifērijas un centra tradicionālā opozīcija ir zudusi, tāpat kā ārējā pretstatījums tam, kas ir iekšpusē. Skatītājs nokļūst telpā, kurā nav fasādes, kur informācija cirkulē atspulgos, optiskā asimetrijā un dīvainā tēlu kaleidoskopā,” – papildina Emīlija Loseva.

Dmitrija Lavrentjeva darbu izstāde ir aicinājums uz intelektuālu un reizē intuitīvu spēli, kuras mērķis ir patiesības mirklis – „ieraudzīt savus smaidus un grimases, novērtēt savu izskatu, gleznas atspulgu, tad pašu gleznu, atgriezties atpakaļ spogulī, izjust apnikumu un izkust, pazust logos,” – skaidro autors.

Dmitrijs Lavrentjevs dzimis 1970. gadā Rīgā. Autodidakts, glezniecībai pievērsies 1992. gadā. Izstādēs piedalās no 1995. gada. „Krievu mākslinieku asociācijas Latvijā” (kopš 1992. gada) un mākslinieku apvienības „Brīvā māksla” (kopš 1995. gada) biedrs. Latvijas Mākslinieku savienības biedrs kopš 1999. gada. Kopš 1995. gada Dmitrijs Lavrentjevs sarīkojis apmēram 20 personālizstādes Rīgā un Daugavpilī, kā arī Dānijā. Piedalījies vairāk nekā 20 grupu izstādēs Latvijā, Vācijā, Francijā, Krievijā, Igaunijā, Baltkrievijā. Izstādes „Rudens 2001” laureāts. Mākslinieka darbi atrodas privātās kolekcijās Latvijā, Krievijā, Vācijā, Lielbritānijā, Norvēģijā, Dānijā, Zviedrijā, Nīderlandē, Beļģijā, Polijā, ASV un Jaunzēlandē.

Teksts: Nataļja Sujunšalijeva

 

Necaurspīdīgie objekti spoguļos

Projekta koncepts

1. Materiāls un metode
Matērija kā spogulis, uz kura virsmas Kosmiskais gars projicē savus tēlus un to atspulgus, kas rada mūsos Visuma realitātes izjūtu.
Jebkura spoguļa virsma no laika gala ir simbolizējusi mistisku spēku un tikusi uzskatīta par dvēseles sastāvdaļu.
Senie ticējumi liedza duļķot ūdeni, kurā skaties; ļauna zīme bija skatīties sasistā spogulī.
Kad es skatos uz savu atspulgu spogulī, daļa sniedz mājienu par veselo. Daļa pilnībā aizpilda atspulgu, un veselums aizpilda spoguli.
Es nevaru ieraudzīt otra cilvēka atspulgu tur, kur tam būtu jābūt mijiedarbībā ar reāliem priekšmetiem. Katrs objekts spoguļa virsmā tiek atspoguļots vienā un tajā pašā leņķī. Ja stāvu spoguļa priekšā vienā līnijā ar citu cilvēku, tad viņa atspulgs tiek aizsegts, viņa vietā es redzu pats sevi. Tad, ja spogulī aizskaru viņa aci, viņam šķiet, ka pieskaros savējai.
Spogulis nozīmē mani telpā.
Logs ir telpa bez manis.

2. Telpa un Subjekts
Jebkuras galerijas sūtību konceptuāli (šī koncepcija nav mainījusies kopš kvatročento laikiem) var formulēt kā tādu telpas organizācijas formu, kas ļauj asimilēt vienveida informāciju un reducēt to līdz vienam perceptīvam veselumam. Izstāžu zāles ģeometrija attiecībā pret telpas uztveri kopumā pārsvarā ir dominējoša, tādējādi skatītāja vizuālo pieredzi veido interjera struktūra.
Veidojot ekspozīcijas navigācijas karti, mēs spraudām sev mērķi mainīt skatītāja „maršrutu”, piedāvājot iespēju tikt galā ar zināmu pārbaudījumu un atgriezties mājās atjaunotam. Skatītājs – tas ir ķermenis kustībā. Ikviena kustība piedalās likteņa veidošanā – neatkarīgi no tā, vai tas būtu Džoisa „Uliss” vai viduvējs vesterns.
Tradicionālās glezniecības prezentācijās subjekta pieredze ir izteikta skatītāja pieredze. Šajā projektā mēs destrukturējam vizuālo objektu (Vedute). Par subjektu, kas jāatpazīst un jāidentificē, kļūst gleznas un to situācijas. Reminiscence – Dekarta sapņu pilsēta jeb konflikts starp organizāciju un nekārtību, kurā uzvar kārtība.
Lai rituālās pabeigtības izjūta noteiktu laiku saglabātos un neizirtu iespaidu šķembās, skatītājs spiests riņķot ap asi virzienā pa labi, pa kreisi vai arī pret straumi. Cilindrs ir Nebula, uz kura virsmas materiāls darbojas kā enerģētiska metastāze, kas piesūcina semantisko vidi, mītisko koku, ap kuru ceremoniālajā dejā kā planētas riņķo apmeklētāji.
Skatītāja acij tiek liegta iespēja vienkārši baudīt, jo, ieskatoties necaurspīdīgos logos, viņš vienlaikus ieskatās spoguļos un redz saplosītu perspektīvu – perifērijas un centra tradicionālā opozīcija ir zudusi, tāpat kā ārējā pretstatījums tam, kas ir iekšpusē. Skatītājs ir nokļuvis telpā, kurā nav fasādes, kur informācija cirkulē atspulgos, optiskā asimetrijā un dīvainā tēlu kaleidoskopā.

3. Formas simbolika
Ārējā siena ir žests, aicinājums uz intelektuālu spēli, ekspozīcija.
Iekšējā siena – cilindrs – ir virsekspozīcija, šeit valda intuīcija.
Spoguļi ir faustisks navigācijas instruments.
Kopējā shēma – alķīmiskais aplis kvadrāta centrā simbolizē pabeigtību, kopsavilkumu.
Centra necaurspīdīgums – bezapziņas teritorija, kurā valda vizuālas apmātības neparedzamās kombinācijas un plūstošs ierāmējums.
Ārējā siena – nomoda stāvoklis, klātesamības apziņa šeit un tagad. Ja glezna pēc būtības ir darbības vārds (t.i., notikums) un tikai pēc tam lietvārds (t.i., tēls), tad skatītājam mūsu izstādē nāksies radīt notikumus, riņķojot pa orbītu tikmēr, kamēr radīsies jautājums: „Kas ir objekts? Un kas – atspulgs?”.
Pajautā spogulim.

Dmitrijs Lavrentjevs
Emīlija Loseva