Ainava

Latvijas Nacionālais mākslas muzejs / Mazā zāle
K.Valdemāra iela 10a, Rīga

Boriss Bērziņš (1930–2002)
Ainava

Latvijas Nacionālais mākslas muzejs testamentārā novēlējumā ir saņēmis visu mākslinieka Borisa Bērziņa (1930–2002) radošo mantojumu – gleznas, grafikas darbus un tūkstošiem zīmējumu. Jau vairākus gadus turpinās darbu zinātniskā apstrāde un uzskaite, atbilstoši muzeju specifiskajiem uzskaites un glabāšanas nosacījumiem. Darbi regulāri eksponēti dažādās mākslas izstādēs, kā arī ik gadu, sākot ar 2007. gadu, LNMM Mazajā zālē tiek plānota un iekārtota viena izstāde no mantojuma kolekcijas. Tā ir iespēja regulāri iepazīt agrāk nekad izstādēs neredzētus darbus. Rēķinoties ar telpas iespējām, tiek izvēlēta kāda no mākslinieka daiļradei raksturīgākajām tēmām, un šogad paredzēta AINAVA.

Savā daiļradē Boriss Bērziņš bijis visai noturīgs tēmu un sižetu izvēlē, bet daudzveidīgs mākslinieciskās izteiksmības meklējumos. Ainava kā žanrs viņu saista, sekojot dabas nepārtrauktības ritmam, tā piedod mūžības pieskaņu, nopietnības un pamatīguma nokrāsu gan vērojot piekrastes kāpu joslas, saulrietu un putnu lidojumus lauku plašumos, gan koku jaunaudzi mežmalā vai vēja ņirboņu koku lapotnēs. Māksliniekam piemīt prasme uztvert dabas iekšējās sakarības un procesus formās, krāsās, līnijās, laukumu ritmos un izmantot kontrastus vai smalki niansētus koptoņus to daudzveidīgos attēlojumos gan radot tīri ainavisku vidi, gan veidojot fonu figurālām kompozīcijām, klusajām dabām un portretiem.

„Man daudz nevajag. Nemaz nevajag Alpu ainavu, kalnus. Ir līdzenums, tad pakalniņš, tad grantsbedrīte... Man patīk arī ģimenes dārziņi – tur man iepatikās plastikāta siltumnīcas. Tās ir visādas: četrkantīgas un apaļas, caurspīdīgas. Ne pilsēta, ne lauki. Te jau viss būs, tā ainava: te siltumnīca, te malka, tur būs māja, logs, te izlikta veca lupata ārā uz steķiem, te zārds. Pļavas. Es vēl neesmu izdomājis – gleznošu pavasari vai rudeni. Pēc kolorīta viņi ir līdzīgi. Pavasaris tikai vēsāks, rudens ir tāds dzeltenīgāks mazliet. Man ir čupa zīmējumu, es gribu uzgleznot galā kādus četrus piecus šitādus žanrus.”

Teksts: Gundega Cēbere