Gustavs Klucis. Kāda eksperimenta anatomija
Programmas „Force Majeure” tematiskā līnija „Brīvības iela”

No 2014. gada 23. augusta līdz 26. oktobrim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē Arsenāls (Vecrīgā, Torņa ielā 1) skatītājiem būs atvērta ievērojamā latviešu izcelsmes mākslinieka Gustava Kluča darbu izstāde „Kāda eksperimenta anatomija” – Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas programmas notikums.

Eiropas muzejos Gustava Kluča (1895–1938) vārds izskan regulāri, bet pasaulslavenā konstruktīvista saistība ar Latviju bieži paliek noklusēta. Ir ārkārtīgi būtiski, lai Eiropas kultūras galvaspilsēta Rīga 2014. gadā stāsta pilnasinīgus stāstus par latviešiem, kuru ieguldījums Eiropas kultūrā pelna ievērību.

EKSPERIMENTS

Izstādes nosaukums atsaucas uz Gustava Kluča domu, ka māksliniekam ir tiesības uz eksperimentu. To viņš paudis kādās nepublicētās piezīmēs par mākslu 1930. gadu vidū (rokraksts glabājas Maskavā, V. Majakovska muzejā), kad māksliniekiem nemitīgi bija jāaizstāvas no apsūdzībām formālismā un jāpierāda savas jaunrades atbilstība sociālistiskā reālisma dogmai.

Bet tūlīt pēc 1917. gada revolūcijām, kas visu Krievijas sabiedrību pakļāva grandiozam sociālam eksperimentam, jaunajam māksliniekam radās pārliecība, ka šajā valstī viņa izaugsmei būs vislabākā augsne un radošiem meklējumiem – visplašākās iespējas.

Ir skaidrs, ka eksperiments ietver ne tikai uzdrīkstēšanos, bet arī risku. Gustavs Klucis uzdrīkstējās iet mākslā pa to ceļu, kas viņam šķita saistošs, vienlaikus ticot, ka viņa radošie un pilsoniskie mērķi saskan ar tās valsts un tās sabiedrības mērķiem, kurā viņš dzīvoja un radīja. Laika distances privilēģija sniedz mums zināšanas par vēsturisko notikumu fonu, kas konstruktīvistu jauno, eksperimentālo mākslu pārvērta padomju varas ideoloģiskajā ierocī. Mēs arī zinām, ka Gustavs Klucis, sava politiskā naivuma vai radošās aizrautības iedvesmots, šādā pavērsienā nesaskatīja riskus ne sabiedrības, ne savai radošajai brīvībai, un samaksāja par to augstāko – dzīvības cenu.

Gustava Kluča dzīve ir neparastas personības un talantīga mākslinieka stāsts par laikmetu, kas radikāli mainīja Eiropas un visas cilvēces attīstības vēsturi. Viņa daiļrade cieši saistīta ar krievu avangarda perioda mākslu, bet dzīvesstāstā simboliski atklājas to daudzo tūkstošu latviešu liktenis, ko Pirmais pasaules karš aizveda prom no Latvijas un kas pēc boļševiku apvērsuma 1917. gadā palika Krievijā un kļuva par Staļina Lielā terora upuriem 1930. gadu beigās.

Gustava Kluča daudzveidīgais radošais mantojums līdz šim nav pienācīgi novērtēts, jo autora darbu ideoloģiskais konteksts ir aizēnojis viņa pienesumu konstruktīvisma estētikas veidošanā. Latvijas sabiedrība joprojām meklē robežas, ciktāl Klucis ir vai nav mūsējais. Kur beidzas viņa ieguldījums konstruktīvisma ideju un dizaina attīstībā un kur sākas kalpošana padomju totalitārajam režīmam? Joprojām ir aktuāls jautājums par mākslinieka un varas attiecībām. Par robežām, izvēli un atbildību. Vai viņš tiešām ir, kā Pēteris Krilovs savas dokumentālās filmas pieteikumā saka, „Nepareizais latvietis”? Vai vēstures griežos indivīdam ir izvēle, kurā robežas pusē palikt? Un kur katrs no mums šodien velk robežu starp „pareizo” un „nepareizo” Gustavu Kluci?

KLUCIS UN RĪGA

Ir vispārzināms, ka mākslinieka radošais mūžs aizritēja Maskavā, tāpēc jāatgādina Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) īpašais stāsts par Gustava Kluča „atgriešanos” Rīgā.

Tālajā 1959. gadā Valsts Latviešu un krievu mākslas muzeja kuratoram Arturam Eglītim radās doma, ka jāatved uz Rīgu starpkaru periodā Maskavā strādājušo latviešu mākslinieku darbi, ko ģimenes saglabājušas pēc arestiem un kratīšanām 1930. gadu beigās.

Daļu no izstādītajiem Kluča (u.c. autoru) darbiem muzejs savai kolekcijai nopirka, savukārt pārējos viņa atraitne māksliniece Valentīna Kulagina (Валентина Кулагина, 1902–1987) muzejam uzdāvināja. Tādējādi mūsdienās Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā glabājas pasaulē lielākā un daudzveidīgākā Gustava Kluča darbu kolekcija – vairāk kā 500 zīmējumi, gleznas, fotomontāžu meti, plakāti, fotogrāfijas, kā arī unikāls skiču albums.

IZSTĀDE

„Gustavs Klucis. Kāda eksperimenta anatomija” ir līdz šim plašākā autora retrospekcija dzimtenē. Neraugoties uz Rīgas kolekcijas ievērojamo apjomu, projekta tapšanā LNMM sadarbojas ar kolēģiem citās valstīs. Šajā reizē uz Rīgu atceļojuši darbi no Grieķijas laikmetīgās mākslas muzeja Salonikos un no Valsts Tretjakova galerijas Maskavā, kuru īpašumā ir Gustava Kluča darbi no unikālās Georga Kostaki (George Costakis, 1913-1990) krievu avangarda mākslas kolekcijas, kā arī no V. Majakovska muzeja Maskavā. Izstādē eksponēti arī darbi no privātām kolekcijām Latvijā un Gustava Kluča darbu rekonstrukcijas no Cajasol Obra Social un VIMCORSA Viviendas Municipales kolekcijām Spānijā. Dokumentālajos video izmantoti materiāli no Krievijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva un Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva.

Izstādes veidotais vēstījums aicina atteikties no kārdinājuma nosodīt vai noliegt un rosina domāt par visos laikmetos būtiskiem jautājumiem – par indivīda izvēles brīvības robežām un atbildību, par mākslinieka un varas attiecībām, par mākslinieka personības un mākslas darba ietekmi uz sabiedrisko domu. Astoņās ekspozīcijas sadaļās skatītāji var izsekot, kā evolucionē mākslinieka domāšana, kā viņš meklē jaunas izteiksmes formas un jaunas tehnoloģijas dažādās mākslas jomās.

Būdams mākslas students 1910. gadu beigās, Klucis tiecas „izsmelt visu zināmo mākslas virzienu un „-ismu” izteiksmes formas, lai atbrīvotos no pagātnes nastas, no vecajām mākslas skolām un radītu jaunu mākslu tagadnei”. Likumsakarīgi viņš kļūst par vienu no konstruktīvisma virziena pionieriem. 1920. gadu konstrukcijas, daudzfunkcionālie aģitācijas stendi, tribīnes un izstāžu iekārtojuma projekti ir izcili funkcionālā dizaina paraugi. Īpaši šim projektam tapušas vairāku Gustava Kluča telpisko konstrukciju un izstāžu stendu rekonstrukcijas.

Padomju varas pirmajos gados konstruktīvisms simbolizēja radošās brīvības uzvaru. Būdams eksperimentētājs un novators, Gustavs Klucis radīja jaunu vizuālā tēla konstruēšanas metodi – fotomontāžu, ko plaši izmantoja žurnālu un grāmatu noformējumā un plakātos. Ienesot krāsainu plakņu kompozīcijās fotogrāfijas un lozungu tekstus, mākslinieks nojauca robežu starp abstrakti nosacīto un reālo. Tomēr visai drīz mākslinieciskās konstruēšanas periods pārauga „cilvēku dvēseļu inženierijā”, un totalitārais padomju režīms sāka izmantot mākslu kā vienu no iedarbīgākajiem propagandas ieročiem, tostarp desmitos tūkstošu lielās tirāžas drukātos Kluča plakātus.

20. gadsimta 30. gadu vidū Gustavs Klucis bija spiests atgriezties pie tradicionālajiem izteiksmes līdzekļiem un klasiskajiem žanriem. Šajā periodā tapušie darbi, kā arī mākslinieka sadarbība ar Maskavas latviešu kultūras un izglītības biedrību „Prometejs” skatītājiem noteikti būs pārsteigums, jo līdz šim tie palikuši ārpus labi zināmā Gustava Kluča stāsta.

Teksts: Iveta Derkusova