Vienas gleznas stāsts: Baltā un melnā
Vienas gleznas stāsts

No 2015. gada 3. februāra līdz 8. augustam Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejā (Elizabetes ielā 57a, dz. 26, Rīgā) būs apskatāma izstāde „Baltā un melnā”. Tas ir pirmais projekts, kas iesāk izstāžu ciklu „Vienas gleznas stāsts”, iepazīstinot mākslas cienītājus ar kāda konkrēta darba tapšanas vēsturi.

 

Dubultportrets „Baltā un melnā” (1925) ir izcils Latvijas 1920. gadu klasiskā modernisma glezniecības piemērs, kas ieņem īpašu vietu Aleksandras Beļcovas (1892–1981) daiļradē. Šis mākslas darbs izraisa interesi gan skatītāju, gan pētnieku vidū, slēpjot sevī intriģējošu un dramatisku stāstu par attēlotās modeles – Aleksandras Beļcovas tuvās draudzenes Austras Ozoliņas-Krauzes māsas Birutas Ozoliņas (1905–?) likteni.

 

Laikā, kad tapa portrets, Biruta Ozoliņa kopā ar pirmo vīru, itāļu diplomātu Džovanni Amadori (Giovanni Amadori), kurš bija daudz vecāks par sievu, dzīvoja Taizemē. Tomēr viņa ar savu mazo dēlu Pepino (Peppino) regulāri apciemoja radus un draugus Latvijā. Bērnam parasti tika ņemta līdzi arī aukle – vietējā tumšādaina jauna meitene. Tieši vienā no tādām viesošanās reizēm Birutu un dēla aukli portretēja Aleksandra Beļcova.

 

Birutas Ozoliņas tālākie dzīves notikumi lielā mērā atgādināja krievu rakstnieka Ļeva Tolstoja slavenā romāna „Anna Kareņina” sižetu, tikai ne ar tik traģisku finālu. Turpmāko mūžu Biruta pavadīja Francijā, Kannās. Pēc Otrā pasaules kara viņas un Aleksandras Beļcovas draudzība atsākās, dāmas sarakstījās, bet nekad vairs nesatikās.

 

Mākslinieces arhīvā saglabājās fotogrāfija, kurā abas portreta modeles ir redzamas pozēšanas brīdī. Salīdzinot uzņēmumu ar gatavas gleznas kompozīciju, var pamanīt daudzas zīmīgas detaļas, kas ļauj noprast autores radošos nodomus, no kā viņa bija atteikusies, ko mainījusi un ko pienesusi klāt.

 

Glezniecības vēsturē ir zināmi daudzi portreti, kuros attēlota baltā kundze ar eksotiskā izskata kalponi, šis motīvs bija īpaši populārs 18. un 19. gadsimta mākslā. Kā spilgtu paraugu šeit var minēt franču impresionista Eduāra Manē audeklu „Olimpija” (1863). Arī Aleksandra Beļcova ar savu gleznojumu, iespējams, neapzināti, bet turpināja doto ikonogrāfisko tradīciju.

 

Viena mākslas darba izstādes formāts vienmēr ir izaicinājums muzejam, taču šajā gadījumā risks ir attaisnots. Neliela ekspozīcija ne tikai piedāvā gleznas traktējumu mākslas vēsturnieku skatījumā, bet arī sniedz unikālu iespēju iepazīties ar bagātu dokumentālo materiālu par atsevišķu darbu. „Baltā un melnā” – tas ir stāsts par mīlestību un naidu, cerībām un vilšanos, par laimi un sirdssāpēm.

 

Izstādē paredzēta plaša pasākumu programma, kas iekļauj speciālistu lekcijas par Art Deco interjeriem un 1920. gadu modi, izglītības programmas bērniem – radošās darbnīcas un citas aktivitātes.

 

Izstādes kuratore: Nataļja Jevsejeva