Latvijas māksla 1915–1940

Pirmais pasaules karš latviešu tautai atnesa smagus pārbaudījumus, kuri māksliniekos uzjundīja spēcīgu nacionālās pašapziņas vilni. Jāzeps Grosvalds pirmais glezniecībā aizsāka aktuālo bēgļu un strēlnieku tēmu. Arī Jēkabs Kazaks, kuru būtiski ietekmēja laikmetīgā franču glezniecība, pievērsās dramatisko vēstures notikumu atspoguļojumam.

Pirmajos pēckara gados māksliniekiem radās liela interese par modernisma virzieniem, īpaši ekspresionismu un fovismu, tomēr visvairāk daudzus ietekmēja kubisms.

Oto Skulme, Valdemārs Tone, Jānis Liepiņš un Romans Suta kubisma ģeometrizācijai pievērsās vēlu – tikai ap 1918. gadu, bet 1920. gadā novatoriskos meklējumus parādīja pirmajā Rīgas mākslinieku grupas izstādē, kas Latvijā aizsāka klasiskā modernisma laikmetu. 20. gadsimta 20. gadu vidū kubisma iespaids mazinājās un vairāki autori, virzībā uz reālismu pievērsās jaunās lietišķības virzienam. 20. – 30. gadu zīmējuma mākslu apliecina Romans Suta, Sigismunds Vidbergs un izaicinošais Kārlis Padegs.

 

20. gadsimta 30. gados novatoriskos meklējumus bija aizstājusi tendence uz reālistisku izteiksmi. Par vienu no iecienītākajiem žanriem glezniecībā kļuva ainava. Konrāds Ubāns pievērsās Rīgas nomaļu liriskam tēlojumam, bet Uga Skulme gleznoja Latvijas lauku ainavas. Ģederts Eliass atainoja zemnieku darba ikdienu dažādos gadalaikos, savukārt Jānis Liepiņš pirmais pievērsās vitālam Rīgas līča zvejnieku dzīves atspoguļojumam. Par klusās dabas žanra aizsācēju Latvijā tiek uzskatīts Leo Svemps, kura audeklos vitāli atklājas dabas dotas improvizētāja spējas un svaiga kolorīta uztvere.

 

20. gadsimta 20. un 30. gadu tēlniecības ainā izceļas Martas Skulmes, Emīla Meldera un Teodora Zaļkalna granīta skulptūras. Zaļkalna pelēkā, raupjā granītā cirstā “Cūka” ar formas viengabalainību un lakonisko izteiksmību nenoliedzami kļuvusi par latviešu akmens tēlniecības simbolu.