Latvijas māksla 1945–1985

Latvijas mākslā pēc Otrā pasaules kara par vienīgo daiļrades metodi tika pasludināts sociālistiskais reālisms un māksliniekiem tika dots uzdevums iesaistīties komunisma celtniecībā. Ekspozīcijā sociālistisko reālismu pārstāv divas gleznas – Eduarda Kalniņa “Jaunās buras”, kuru padomju kritika nosauca par pirmo latviešu sociālistiskā reālisma darbu, un Jāņa Oša “Airēšanas sacīkstes latviešu zvejnieku svētkos”.

Pēc Staļina nāves 1953. gadā un Staļina kulta nosodīšanas iestājas Hruščova atkusnis, kas ievadīja radošas brīvības ilūzijas laikmetu. Pirmie modernisma centieni oficiālajā mākslā 50. gadu beigās ieguva apzīmējumu “skarbais stils”, ko raksturo formu monumentalitāte, pacelšanās pāri ikdienišķajam, piešķirot padomju personāžiem heroismu un vispārinājumu. Skarbā stila kulminācija ir Edgara Iltnera glezna “Zemes saimnieki” – monumentāli, heroiski, vispārināti tēli. 60. gados padomju modernisms izpaudās kā figuratīvs ekspresionisms, kurā bieži vien nebija nekā no padomju satura. Ne reti šo darbu zemtekstā bija padomju režīma kritika. Piemēram, Džemmas Skulmes “Tautas dziesma” gleznota 1968. gada Prāgas pavasara apspiešanas iespaidā.

 

Nākamā jaunā paaudze 70. gados bija sava veida antimodernisti ar negatīvu reakciju uz socmodernismu. Postmodernistiskā reakcija visskaidrāk vērojama tā sauktās franču grupas – Bruno Vasiļevska, Imanta Lancmaņa, Maijas Tabakas, kā arī Miervalža Poļa un Līgas Purmales darbos. Viņi studēja reālistiskas formas, tiecās pēc skaidras plastikas, interesējās par klasiku un atsacījās no ekspresīviem pārspīlējumiem.

 

Fotogrāfija pēc Otrā pasaules kara Latvijā netika uzskatīta par mākslas veidu, ar to nodarbojās amatieri. 60. gados fotoklubi “Rīga” un “Ogre” kļuva par Latvijas fotodzīves centriem. Mūsdienās lielāko vērtību ieguvis fotogrāfa nesamākslots padomju ikdienas norišu vērojums. Ekspozīcijā apskatāmas Egona Spura, Gvido Kajona, Intas Rukas, Māras Brašmanes un Andreja Granta fotogrāfijas.