Latvijas dekoratīvā māksla un dizains no 19. gs. beigām līdz 20. gs. līdz 60. gadiem

Latviešu profesionālā lietišķā māksla izaugusi no tautas amatniecības tradīcijām un etnogrāfiskā mantojuma. 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā tai sāk pievērsties profesionāli izglītotie mākslinieki. Pēc oriģinālām autoru skicēm tiek darināti paklāji, mēbeles un keramika, iedvesmojoties no tolaik Eiropā populārā jūgendstila (pēc Jaņa Rozentāla meta izšūtais altāra paklājs, Jūlija Straumes zīmētie tapešu rakstu paraugi).

Latvijas valsts neatkarības pasludināšana 1918. gadā izraisa patriotisma uzplaukumu. 20. gs. 20. un 30. gados mākslā dominē nacionālais stils, kas spilgti atklājas Anša Cīruļa un Jūlija Madernieka projektētajos mēbeļu komplektos un tekstilijās. Savukārt jaunie mākslinieki rod iedvesmu Eiropas avangarda mākslas virzienos un stilos: kubismā, konstruktīvismā un Art Deco. Gleznotāji Romans Suta, Aleksandra Beļcova un grafiķis Sigismunds Vidbergs nodibina porcelāna apgleznošanas darbnīcu “Baltars” (1925-1928), kas spēcīgi ietekmē Latvijas porcelāna tālāko virzību. 1925. gada Parīzes Starptautiskajā Dekoratīvās un industriālās mākslas izstādē “Baltars” saņem apbalvojumus. Arī šodien darbnīcas sniegums vērtējams kā unikāla parādība Eiropas mākslas stilu kontekstā, un tas ir iekļauts Latvijas Kultūras kanona dārgumu sarakstā.

 

Pēc Otrā pasaules kara Latvijas lietišķo mākslu caurstrāvo uzspiestā padomju ideoloģija, bet 20. gs. 60. gadi ienāk ar uzdrīkstēšanos stāties pretim iedibinātai kārtībai. Jaunā modernisma stila iezīmes ir ģeometrisko formu lakonisms, krāsainība, kā arī eksperimenti ar jauniem materiāliem un tehnikām. Tas parādās mēbeļu dizainā, keramikā un metālmākslā. Nozīmīgs ir fakts, ka 1961. gadā Latvijas Mākslas akadēmijā tiek nodibināta Tekstilmākslas nodaļa. 2. stāva ekspozīciju noslēdz šī perioda darbu izlase, uzverot to vienoto modernisma stilistiku.

Saistītās galerijas