Hibrīdu pārlidojumi
Mākslinieks kā fotogrāfs. 19. gs. vidus–2010

LNMM izstāžu zāle Arsenāls
Torņa iela 1, Rīga

Līdz ar fotografēšanas procesa atklāšanu 1839. gadā jau gandrīz divus gadsimtus tiek pētītas fotogrāfijas un vizuālās mākslas attiecības. Var likties paradoksāli, taču pat 21. gadsimta sākumā joprojām turpinās diskusijas par to, kur nospraužamas fotogrāfijas un mākslas robežas un pēc kādiem kritērijiem varam novērtēt to, kas radīts ar fotoaparāta palīdzību. Aplūkojot norises plašākā vēsturiskā perspektīvā, nav nekādu šaubu, ka no glezniecības fotogrāfija sekmīgi pārņēma realitātes dokumentēšanas funkcijas. Tajā pašā laikā fotogrāfija no pašiem pirmsākumiem ir centusies apliecināt sevi par tikpat nozīmīgu mediju kā glezniecība un citi tēlotājas mākslas veidi.

Nenoliedzama ir glezniecības ietekme uz fotogrāfiju tās agrīnajā attīstības posmā sižetu izvēlē, kompozīcijas principu aizgūšanā, pētot perspektīvu, gaismēnu attiecības. Tomēr izstādes mērķis ir parādīt arī pretējo, ne mazāk būtisku tendenci – to, cik nozīmīga ir bijusi fotogrāfijas loma mākslinieku radošajā darbā, sākot no realitātes daudzveidīgas dokumentācijas, kas iekļauj paša mākslas procesa fiksāciju un modeļu studijas, līdz pat ļoti dažādām manipulācijām, ar kuru palīdzību mākslinieki centās paplašināt izpratni par apkārtējo pasauli un cilvēka vizuālās uztveres iespējām.

Izstādē pārstāvēti gan to fotogrāfu darbi, kuri sākotnēji bija ieguvuši māksliniecisko izglītību kā, piemēram, Kārlis Šulcs, gan arī to mākslinieku darbi, kuri savā daiļradē kopumā vai tās atsevišķā periodā sekmīgi nodarbojušies ar fotografēšanu. Svarīgi piebilst, ka mākslinieki nereti nepiegriež vērtību attēlu tehniskai kvalitātei, jo radošam cilvēkam daudz svarīgāk fiksēt iespaidus jeb operatīvāk īstenot radošos eksperimentus. Kaut vai šī iemesla dēļ profesionāli fotogrāfi ar neslēptām aizdomām aplūko mākslinieku radītos uzņēmumus, uzskatot tos par amatnieciskiem mēģinājumiem, kam nav nekā kopēja ar tradicionālu, kvalitatīvu fotogrāfiju. Arī mākslas vēsturnieki ļoti ilgu laiku mākslinieku fotogrāfijas uzskatīja vienīgi par sagatavošanās posmu, strādājot pie mākslas darba. Līdz ar to dažādu faktoru ietekmē izveidojās tāds vizuālās kultūras slānis, kam ilgstoši nebija atrasta vieta ne fotogrāfijas, ne klasiskās mākslas vēstures lappusēs. Izstāde veltīta tieši šīm mākslas un fotogrāfijas hibrīdām formām, kuras – kā liecina 20. gadsimta modernisma vēsture – nereti vislabāk raksturo mākslinieku novatoriskos radošos meklējumus.

Ekspozīcija iekārtota, veidojot vairākas sadaļas – skaistuma kults, pagātnes valdzinājums, no mākslas un realitātes dokumentācijai līdz pētniecībai, fantāzijas zīmogs, no mozaīkām līdz fotokolāžām, mākslas darbs kā fotostudiju rezultāts, redzes pārbaudes kabinets, „dzīvās bildes”, ieskicējot mākslinieku dažādu saistību ar fotogrāfiju. Līdzās 19. gs. un 20. gs. sākuma fotogrāfijām tiek eksponēti mūsdienu mākslinieku darbi, kuri apliecina dažādu tendenču pārmantojamību un aktualitāti. Ekspozīcijai atlasītas latviešu mākslas klasiķu – Kārļa Hūna, Jūlija Federa, Jaņa Rozentāla, Teodora Zaļkalna, Voldemāra Matveja, Gustava Kluča fotogrāfijas, gleznas un skulptūras, ko papildina mūsdienu autoru – Valda Celma, Miervalža Poļa, Lilijas Dineres, Frančeskas Kirkes, Sandras Krastiņas, Jāņa Mitrēvica, Baņutas Ancānes, Kristīnes Luīzes Avotiņas u.c. mākslinieku foto eksperimenti un kompozīcijas dažādos materiālos. Ekspozīcijā iekļautas arī mākslas darbu reprodukcijas, pastkartes, stikla plates un dažādi foto piederumi no vairāku muzeju un mākslinieku kolekcijām.

Izstādi organizē Latvijas Nacionālais mākslas muzejs sadarbībā ar biedrību „Epicentrs.”

Izstādi atbalsta Valsts kultūrkapitāla fonds.

Teksts: Irēna Bužinska