Security / Apsargs
Rasa Šulca. Personālizstāde

LNMM izstāžu zāle Arsenāls / Radošā darbnīca
2. stāvs, Torņa iela 1, Rīga

Mākslinieces Rasas Šulcas (dz. 1979) personālizstādes galvenā tēma ir ikdienišķā un sakrālā nošķīrums cilvēka ikdienas dzīvē. Materiālajā telpā, par ko mākslinieces darbos liecina vien lakoniski interjera elementi, cilvēkam līdzās atrodas eņģelis apsargs – bez grezniem spārniem, zeltainām matu cirtām un baltām drānām, tāds pats kā mēs, savu reizi vīrietis, savu – sieviete, klusi apsēdies vai apstājies istabas stūrī, apgūlies vai iemidzis, šķietami zaudējis samaņu vai miris. Viņa klātbūtne ir drīzāk spocīga nekā mierinoša.

„Manas glezniecības izaicinājums – caur cilvēka fizisko ķermeni atspoguļot garīgo pasauli. Gleznu tēlus novietoju pavisam nosacītā telpā, radot iespaidu, ka tiek fiksēts nevis kāds konkrēts brīdis laikā un telpā, bet laiks un telpa kā tāda. Šis vispārinātais skatījums man noteikti ir ļoti būtisks mēģinot piešķirt gleznām savveida metafizisku realitāti, kur šķietami nav nekā īpaša, tikai kāds cilvēks vai vairāki ikdienišķā telpā. Tajā pašā laikā šajā telpā vēlos radīt spēcīgu, nedefinējamu, pārreālu noskaņu. Manu gleznu varoņi nav gluži mani ideāli vai svešinieki, bet drīzāk jau pētniecības objekti. Tomēr gleznu galvenais uzdevums ir ieinteresēt skatītāju nevis ar noteikto vizuālo tēlu, bet gan ar to, kas atrodas aiz šī tēla,” stāsta māksliniece.

Vai cilvēkam vispār ir vajadzīgs eņģelis sargātājs? Vai tas rada drošības sajūtu vai varbūt traucē? Ir labi, ja kāds visur klātesošs par mums rūpējas un pieskata, bet vienlaikus redz, ko mēs darām, un nereti liek mums pašiem mainīt mūsu plānus. Vai tas nozīmē, ka neesam vienīgie situācijas noteicēji? Tas ir jautājums par vērtībām un to stabilitāti šodien. Iespējams, ka mūsu dzīves telpā ir vēl KĀDS, kuram tās ir citādākas un kurš cenšas mūs sargāt, bet varbūt mēs jau esam viņu nogalinājuši, lai netraucē? Patiesības izziņa sākas ar jautājumu, uz kuru atbilde jāmeklē katram pašam.

Teksts: Rasa Šulca, Diāna Barčevska