Negantnieki
Mākslinieki – sabiedrības izaicinātāji

No 2012. gada 15. jūnija līdz 29. jūlijam Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē Arsenāls (Vecrīgā, Torņa ielā 1) būs skatāma izstāde „Negantnieki. Mākslinieki – sabiedrības izaicinātāji”.

Izstāde pārstāv Latvijas māksliniekus-provokatorus ar darbiem, kas tapuši no 1980. gadu otrās puses līdz mūsdienām – laikā, kad vienīgais cenzūras aparāts ir bijusi pašas sabiedrības attieksme. Lai uzsvērtu vienu no izstādes uzstādījumiem – demonstrēt vērtēšanas kritēriju nosacītību –, ekspozīcijā apvienotas vairākas mākslinieku paaudzes, izceļot tos autorus, kuri ir vērsti uz sabiedrības izaicināšanu. Kas reiz 1980. gados izpelnījās asu sabiedrības un arī mākslas pazinēju kritiku, mūsdienās bauda klasiķu statusu.

Izstāde nepretendē uz provokatīvu Latvijas mākslas liecību atlasi, jo šādi notikumi vienmēr ir „īslaicīgi”, turklāt reti kurš darbs būtu atkārtojams mūsdienās. Ekspozīcijā pārstāvēti dažādi mēdiji: glezniecība, grafika, objekti, instalācijas, fotogrāfijas un filmas.

Formāli „negantniekus” būtu iespējams iedalīt divos tipos – huligānos (piemēram, Kristians Brekte, Gints Gabrāns, Ivars Grāvlejs, Miķelis Fišers, Maija Kurševa) un sociālkritizētājos (Kristaps Ģelzis, Aija Zariņa), taču arī sabiedriski atbildīgajam nākas pārkāpt likuma zonu, lai izkustinātu skatītāju no mietpilsoniskās miera pozīcijas un aicinātu uz pārmaiņām. Huligāni cenšas šokēt, provocēt sabiedrību, lai tikai izraisītu pretreakciju. Sociālkritizētāji darbojas mākslas laukā, kas cieši saskaras ar varu un kontroli. Viss, kas pretendē būt par autoritāti, sludinot neapšaubāmu „patiesību” un „pareizību”, kļūst par mākslinieku-„negantnieku” kritikas objektu.

Ja 1980. gadu otrajā pusē mākslinieki centās mest poētisku izaicinājumu padomju varai, izmantojot simboliskus, taču nepārprotamus tēlus (Andris Breže, Kristaps Ģelzis, Andrejs Kalnačs, Vilnis un Juris Putrāmi), tad mūsdienu māksliniekiem saistošāka šķiet baznīca kā institūcija un reliģija kā „neaizskaramā” tēma, tāpat arī seksualitāte (Vladislavs Lakše, Kārlis Vītols, Otto Zitmanis), kamēr politiskos sižetus turpina radīt iepriekšējā paaudze: Leonards Laganovskis, Juris Utāns un Ivars Poikāns. Jaunie politiski aktīvie mākslinieki savu attieksmi pauž anonīmi, izmantojot māju fasādes un ielas, kas diemžēl izstādē nevar tikt iekļauts. Bez jau minētajiem varas iemiesojumiem mākslinieku – sabiedrības izaicinātāju ir saistījusi stingri kontrolētā kultūras kanona zona, kad viņi, apbruņojušies ar postmodernisma piedāvātajām iespējām, visai brīvi pakļauj to savai interpretācijai un / vai dekonstrukcijai.

Pārsvarā mākslinieki-provokatori ir gados jauni, reti kurš no viņiem turpina izaicināt laikabiedrus nobriedušākā vecumā, tādēļ izstādei dots nosaukums „Negantnieki”, kas ietver atsauci uz bērnību un palaidnībām, neaizmirstot par „spēles” mirkli, bez kura nav iedomājama kultūra.

Ekspozīcijai atlasīti arī Ērika Apaļā, Ginta Apsīša, Māra Ārgaļa, Arņa Balčus, Artūra Bērziņa, Sergeja Djomina, Ernesta Kļaviņa, Normunda Lāča, Jāņa Mitrēvica, grupas „NSRD”, Māra Subača, Oļega Tillberga, Andra Vītoliņa un Vilņa Zābera darbi.

Izstādi veido darbi no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja, topošā Laikmetīgās mākslas muzeja krājuma, kā arī privātkolekciju un mākslinieku īpašumā esošie artefakti.

Teksts: Sniedze Kāle