Vēsture

ARSENĀLA celtnes sākotnējā projekta autors ir arhitekts Johans Eduards de Vite (Johann Eduard de Witte, 1790–1854). Nedaudz vēlāk projekts tika papildināts ar Jūliusa Ādolfa Špacīra (Julius Adolph Spazier, ap 1790–pēc 1870) ierosinājumiem. 1828. gadā Pēterburgas arhitekti Aleksandrs Nellingers (Alexander Nellinger, 1789–1840) un muitas resora arhitekts Ivans Francevičs Lukīni (Ivan Franzevich Lucchini, 1784–1853) izstrādāja galīgo variantu. 1832. gada novembrī notika ēkas oficiālā nodošana.

 

ARSENĀLS ir Vecrīgas ansambļa “Ziemeļu vārti” sastāvdaļa. Ēkas iekšējo arhitektonisko risinājumu nosaka telpu plašums un lakoniski dekoratīvie elementi – ampīra stilam raksturīgas lielas kolonnas, puskolonnas un iespaidīgas velvju pārsedzes. Vestibils (378 m²) ar 9,5 m augstajām velvēm un platajām ozolkoka kāpnēm, kas savieno pirmo un otro stāvu, ir unikāla konstrukcija, kam nav līdzīgu tā laika arhitektūrā visā Baltijā.

 

ARSENĀLA ēka visos laikos izmantota kā noliktava. 20. gadsimta 20.–30. gados tajā glabājās karaspēka mantas. Pēc Otrā pasaules kara padomju armijas resors to izmantoja mantu, preču noliktavām un karaskolas vajadzībām. 20. gadsimta 80. gadu vidū ēku mākslas muzeja izveidei pārņēma Kultūras ministrija. 1989. gada 1. janvārī pēc 20. gadsimta otrās puses mākslas kolekcijas pārvietošanas no Krišjāņa Valdemāra ielas nama šeit darbu sāka Mākslas muzejs ARSENĀLS.

 

Saskaņā ar LR Ministru kabineta 2000. gada 20. decembra rīkojumu notika Latvijas Mākslas muzeju apvienības likvidācija un vienlaicīgi Valsts Mākslas muzeja un Mākslas muzeja ARSENĀLS visas struktūras reorganizācija. Uz abu šo muzeju bāzes tika izveidots vienots nacionālas nozīmes muzejs – Valsts Mākslas muzejs. Ar 2005. gada 1. septembri muzejam piešķirts Latvijas Nacionālā mākslas muzeja nosaukums, bet ARSENĀLS turpina funkcionēt kā LNMM izstāžu zāle.