Mārtiņš Zaurs (1915–1998). Nesasietie sapņi. Dekoratīvais porcelāns
Mārtiņa Zauera simtgadei veltīta izstāde

Godinot mākslinieka Mārtiņa Zaura 100 gadu jubileju, no 2015. gada 11. jūnija līdz 27. septembrim Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā (Rīgā, Skārņu ielā 10/20; 2. un 3. stāvā) būs skatāma autora darbu izstāde „Nesasietie sapņi. Dekoratīvais porcelāns”.

 

Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs, atzīmējot Mārtiņa Zaura (1915–1998) simtgadi, skatītājiem piedāvā unikālu izstādi, kas paver pilnīgi jaunu, pārsteidzošu lappusi talantīga mākslinieka – tēlnieka, grafiķa un literāta daiļradē. Līdz šim brīdim „neiepazītais”, varbūt pat daudziem mākslas ekspertiem, kolekcionāriem un cienītājiem „nezināmais” Mārtiņa Zaura porcelāns, kas darināts 20. gadsimta 50. gadu beigās un vēlāk, jau 60. gadu estētikas un stilistikas ietekmē, raksturo autora spēju radoši, savdabīgi un spoži daudzveidot māksliniecisko pieeju šajā dekoratīvās mākslas nozarē.

 

Porcelāna formu veidošanas un apgleznošanas darbs Martiņam Zauram sākas 1950. gadu vidū, kad masu produkcijas ražošanas vajadzībām Rīgas Porcelāna fabrikā tiek uzaicināta virkne tēlnieku, to vidū arī Martiņš Zaurs. No 1956. gada viņš gan strādā pie pasūtījuma darbiem, gan pats modelē sīkplastiku – sieviešu, bērnu, dzīvnieku, putnu figūriņas, daudzfigūru skulpturālas kompozīcijas. Figūriņas nereti top vairākos variantos, izmantojot tīra, balta neglazēta porcelāna – biskvīta – izteiksmību, ko akcentē dažādi apgleznojuma veidi.

 

Īpaši interesanti ir Mārtiņa Zaura autordarbi – 60. gadu šķīvju dekoratīvo gleznojumu kompozīciju risinājumi un stilizācijas, kas kļuvušas par šīs jaunās, no uzspiestajiem kanoniem atbrīvotās mākslas uzplaukuma desmitgades svaigām dizaina ikonām. Mārtiņa Zaura porcelāna šķīvju gleznojumi apliecina slavenās porcelāna apgleznošanas darbnīcas „Baltars” (1925–1928) nesto tradīciju turpinājumu un dzīvotspēju arī pēckara ideoloģiski piesātinātās mākslas ietvaros. Meistars savos darbos sasniedza tieši 20. gadsimta 60. gadu mākslai raksturīgo lakonisma un nosacītības pakāpi, demonstrējot lielu elastību tēla traktējumā un porcelāna apgleznošanas tehniku variēšanā. Viņš pielietoja gan kobalta zemglazūras, gan virsglazūras gleznojumu, nereti papildinot vai izmantojot krāsas slāņu uzklājumu caur trafaretu ar aerogrāfu, kas ļāva panākt blīvāku sedzošu toni vai arī pretēji – to caurspīdīgumu. Mārtiņš Zaurs eksperimentēja ar krāsas slāņa skrāpējumiem, drosmīgi kombinēja dažādas intensitātes krāsu salikumus un tikpat veiksmīgi veidoja grafiskās līnijas un melnu krāsu laukumu elegantu saspēli, kura kalpoja kā ietilpīga metafora, precīzi atklājot laikmeta romantisko noskaņu.

 

Dekoratīvie porcelāna šķīvji tapa kā unikāli mākslas darbi. Lai gan kompozīciju tematika ir visnotaļ bagātīga, tās vieno globāls, visaptverošs skatījums uz pasaules literatūras un mākslas klasiku („Pērs Gints”, „Dons Kihots”, „Rastrelli”), interese par kosmiskām parādībām („Kosmosa konstruktors”, „Sarkanā planēta”, „Saules aptumsums”) un pārlaicīgo ģimenes, mātes un bērna tēmu. Jāatzīmē arī Mārtiņa Zaura mūža garumā ilgusī draudzība ar gleznotāju Ausekli Baušķenieku, kas zināmā mērā iespaidoja viņa personīgo pasaules uztveri. Liekas, ka abu mākslinieku starpā valdīja tāda kā nepieteikta sacensība, kuras rezultātā katrs no viņiem izkopa savu oriģinālo rokrakstu ar vienmēr klātesošo labsirdīga humora, ironijas vai groteskas devu.

 

Mārtiņš Zaurs plašākai Latvijas sabiedrībai galvenokārt pazīstams kā tēlnieks, kura darinātās monumentālās koka skulptūras par folkloras motīviem, teiku un pasaku tēliem kļuvušas par Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja un Annas Brigaderes memoriālā muzeja „Sprīdīši” Tērvetē neatņemamu sastāvdaļu. Līdztekus Mārtiņš Zaurs strādāja arī memoriālajā un stājtēlniecībā, bet meistara slepenā mīlestība bija grafika. Viens no mākslinieka kaislīgākajiem vaļaspriekiem bija kolekcionēšana, kas liecināja par viņa kā vēstures un mākslas priekšmetu eksperta plašo redzesloku.

 

Mārtiņš Zaurs (Mārtiņš Roberts Zauers) dzimis 1915. gada Mežotnes pagasta mežsarga mājās. 1921. gadā Zauru ģimene ieguva īpašumā zemes gabalu „Stūrīši”, kur 20. gadsimta 50. gados mākslinieks iekārtoja savu darbnīcu. Sākumā Mārtiņš Zaurs mācās Ziedoņu dārzkopības skolā, pēc kuras beigšanas 1933. gadā iestājas Tautas augstskolā Rīgā. Šeit Tēlniecības nodaļā pie Emīla Meldera tiek apgūti tēlniecības, bet Romana Sutas studijā – zīmēšanas un gleznošanas pamati. 1934. gadā Mārtiņš Zaurs uzsāk studijas Latvijas Mākslas akadēmijā, Figurālās tēlniecības meistardarbnīcā pie profesora Konstantīna Rončevska, bet vēlāk mācās un diplomdarbu izstrādā Kārļa Zāles vadībā. Paralēli mācībām no 1936. gada Mārtiņš Zaurs sāk piedalīties mākslinieku biedrības „Zaļā Vārna” rīkotajās izstādēs, kļūst par tās biedru. Latvijas Mākslas akadēmijas diploms tiek iegūts 1942. gadā. Kopā ar akvarelistu un scenogrāfu Eduardu Vītolu 1943. gadā viņš Rīgā, Zintas salonā Doma laukumā sarīko pirmo personālizstādi. 1944. gadā Mārtiņš Zaurs kļūst par Latvijas Mākslinieku savienības biedru, vada tēlnieku sekciju (1955–1958), kādu laiku strādā arī kombinātā „Māksla”. Pēdējo personālizstādi sarīko 1985. gadā. Mākslinieks miris 1998. gada 21. novembrī.

 

Mārtiņš Zaurs savā radošajā mūžā bijis ārkārtīgi daudzpusīgs; izcila personība, kas konsekventi gāja sevis izvēlēto, individuālo ceļu, gan prazdams būt nopietni svinīgs, gan sirsnīgs, nezaudējot humora dzirksti. Mākslinieks pats izteicās, ka laiks ir bijis viņam labvēlīgs – kopš Latvijas Mākslas akadēmijas beigšanas 1942. gadā neviena vara un likumi nebija varējuši ierobežot vai sasiet viņa sapņus. Mārtiņa Zaura sacītais raksturo viņa daiļradi vislabāk, un tādēļ šī atziņa kļuvusi par izstādes „Nesasietie sapņi” nosaukumu. Radošas domas un gara lidojums, atpazīstamais rokraksts, plašās zināšanas un tehniskā meistarība ļauj Mārtiņu Zauru ierindot starp savdabīgākajiem sava laikmeta māksliniekiem. Autora devums īpaši dekoratīvā porcelāna jomā uzskatāms par vienu no spožām lappusēm 20. gadsimta 2. puses Latvijas dekoratīvajā mākslā.

 

Izstādē eksponēti darbi no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja, Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja krājuma, mākslinieka ģimenes, Pētera Avena, Zuzānu ģimenes, Vitālija Ruskuļa, Nellas Ušakovas un Vitālija Moločko privātajām kolekcijām.

 

Teksts: Irēna Bužinska, Dace Ļaviņa