Vilis Ozols. Personālizstāde

Latvijas Nacionālais mākslas muzejs / Baltā zāle
K. Valdemāra iela 10a, Rīga

 

Vilis Ozols (dz. 1929) ir savrupa personība latviešu 20. gadsimta otrās puses mākslā – gleznieciskās harmonijas meklētājs. Izstādē Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā pirmo reizi vienkopus redzami mākslinieka darbi, kas tapuši no 1960. līdz 2010. gadam.

Vilis Ozols ienāca latviešu mākslā 20. gadsimta 60. gados kā viens no skarbā stila gleznotājiem. Figurālajās kompozīcijās pievērsās sev tuvajam lauku dzīves attēlojumam – tajās redzams cilvēks, darbs, daba. Māksliniekam piemīt atturība tēmas risinājumā.

20. gadsimta 70. gados figurālās kompozīcijas nomainīja intīmais klusās dabas žanrs. Mākslinieks iet savu iekšējo ceļu, veidojot tonāli tuvu priekšmetu šahveida kompozīcijas, kuru uzbūvē un stilizācijā jūtama franču kubisma ietekme. Vilis Ozols glezno klasiskus un vienkāršus ikdienas priekšmetus – māla krūzes, skaņu plates, maizes klaipus – to kopsakarībās meklējot līdzsvaru, kārtību un stabilitāti. Gleznotie priekšmeti jau kļuvuši par latviešu mākslas estētikas simboliem. Augstais skatu punkts ļauj pārskatīt kompozīciju un veidot tumši gaišo laukumu ritmiku. Viļa Ozola darbu emocionālās izteiksmes līdzekļi ir kolorīts, silta, klusināta krāsu gamma, tonāli tuvu krāstoņu nianses, matēta fakturētās virsmas patina. Vienu un to pašu priekšmetu dažādas variācijas sastopam atkārtoti, kas pasvītro to, ka ne jau lietu pasaule, bet pats darbs ir vērtības substance. Mākslinieks atzīst, ka, „strādājot pie klusajām dabām, var iemācīties saprast, kas ir glezniecība”.

Profesionālo izglītību Vilis Ozols ieguvis Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā (1949–1952) un Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļā (1952–1958), kuru absolvē Eduarda Kalniņa vadībā ar diplomdarbu „Diendusa”. Izstādēs piedalās no 1956. gada. Latvijas Mākslinieku savienības biedrs no 1961. gada, Latvijas Mākslas akadēmijas profesors no 1989. gada. Sarīkojis personālizstādes Dolē (1982, kopā ar Imantu Vecozolu), Naukšēnos (1986), Rīgā (1989), Valmierā un Cēsīs (1989), Minhenē (1993, kopā ar Imantu Vecozolu), Osnabrikā (1995). Regulāri piedalījies grupu izstādēs Latvijā, Lietuvā, Maskavā, Vācijā, Japānā, ASV, Kanādā, Francijā un daudzviet citur. Gleznotāja darbi atrodas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja un Latvijas Mākslinieku savienības muzeja krājumā, Krievijas Kultūras ministrijas un Krievijas Mākslas fonda īpašumā, Valsts Tretjakova galerijā Maskavā, Vagneres galerijā Minhenē, kā arī privātkolekcijās Latvijā un ārzemēs.

Teksts: Ilze Putniņa