Laimonis Mieriņš (1929–2011)
IN MEMORIAM

No 2012. gada 24. februāra līdz 7. aprīlim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Baltajā zālē (K. Valdemāra ielā 10a, Rīgā) būs skatāma trimdas latviešu gleznotāja Laimoņa Mieriņa piemiņas izstāde.

Laimonis Mieriņš dzimis 1929. gada 12. martā Tukuma apriņķa Slampes pagastā, Latvijā, mūžībā aizgājis 2011. gada 21. decembrī Šiplejā, Lielbritānijā.

1944. gadā viņš kopā ar māti un brāļiem devās uz Vāciju, bet 1947. gadā astoņpadsmitgadīgais Laimonis Mieriņš pieteicās darbā par laukstrādnieku Anglijā. 1950. gadu sākumā, nonācis Bredfordā, atrada darbu Soltēras tekstilfabrikā. Nedēļas nogalēs viņš apguva glezniecības pamatus pie latviešu gleznotāja un grafiķa Alfrēda Kalniņa. Mieriņš vairākkārt mēroja ceļu arī uz Londonu pie vecmeistara Valdemāra Tones, ar kuru gan vairāk sarunājās par glezniecību. 1961. gads bija izšķirošs Laimoņa Mieriņa turpmākajām mākslinieka gaitām, viņš iestājās Līdsas Mākslas koledžā, kuras mācību programma balstījās uz vācu skolas „Bauhaus” pamatprincipiem – funkcionālismu, mākslas un industrijas apvienojumu. Pēc koledžas absolvēšanas Laimonis Mieriņš gadu studēja mākslas pedagoģiju Goldsmita Mākslas koledžā Londonā un jau studiju laikā saņēma uzaicinājumu strādāt Līdsas Mākslas koledžā. Mākslas vēstures un zīmēšanas pasniedzēja darbs no 1965. līdz 1994. gadam Laimonim Mieriņam deva finansiālu neatkarību un nodrošināja radoša darba iespējas.

Gleznotāja darbi Lielbritānijas un citu valstu mākslas izstādēs skatāmi kopš 1958. gada, personālizstādes notikušas reprezentatīvās mākslas galerijās Lielbritānijā un Kanādā. 1995. gadā Valsts Mākslas muzejā (tagad Latvijas Nacionālais mākslas muzejs) Rīgā notika retrospektīva Laimoņa Mieriņa personālizstāde.

Laimoņa Mieriņa mērķtiecība ļauj viņa daiļradi vērtēt 20. gadsimta Rietumu abstraktās mākslas kontekstā, jo krāsa ir autora darbu pamattēma. Krāsa eksistē pati par sevi, tā var būt neatkarīga no priekšmeta. Māksla ir „pieredzējums”, nevis objekts. Jau divas pretnostatītas krāsas rada tēmu. Forma ir krāsas apvaldīšana, tā neļauj krāsai pārņemt visu, un šajā ziņā forma un krāsa ir ienaidnieces.

20. gadsimta 70. gados Laimonis Mieriņš par sev piemērotāko atrada kvadrāta formātu, kas māksliniekam šķita tikpat dinamisks kā aplis. Meklējot iespējas attālināties no realitātes, krājot krāsainus papīra un auduma gabaliņus, eksperimentējot ar tiem un veidojot kolāžas, Mieriņš nonāca pie ševrona („V” formas). Kvadrātā iekomponētais ševrons piešķīra kompozīcijai dinamiku, ne tikai forma – ševrons kvadrātā, bet arī krāsa nonāca asās, pat naidīgās attiecībās. Tā glezniecībā Laimonim Mieriņam izdevās paust savu bezkompromisa attieksmi pret pasaulīgo mieru un komfortu. Lai radītu, viņam bija nepieciešama sakarsēta situācija, visvairāk jau sevī pašā.

Laimonis Mieriņš deva priekšroku darbam tematiskās sērijās. Vairāk kā septiņus gadus mākslinieks attīstīja ševrona motīva iespējas, sērijas askētisko stingrību mīkstinot ar šļakstījumiem un notecējumiem. Meistara nepacietība un radošā neapmierinātība, savaldīta sabiedriskos apstākļos, tika ielikta glezniecībā. „Atvadas Ševronam” ir ne vien darba nosaukums, bet arī jauna cikla sākums, atvadas ne tikai formai – arī sevis uzliktajiem ierobežojumiem.

Nākamajā darbu sērijā parādās tīras krāsas laukumi, maigas pārejas, notecējumi un kaligrāfiski ekspresīvi pretkrāsas uzlicieni. 1980. gadu darbos jūtama iluzoras telpas klātbūtne, ekspresija un apvaldīta, aizturēta kustība. Līniju un krāsu joslu spējie pārrāvumi, negaidītie krāsu uzlikumi vai notecējumi ir kā elektrizēta, pēkšņa apstāšanās, kurā jūtama tuvošanās mākslinieka zemapziņas zonai.

Bijušās idejas cenšas nepadoties jaunajām. Turpmākajā desmitgadē abu iepriekšējo gadu gleznu kompozīcijas variējas neskaitāmos veidos. Atkārtotu līniju ritmika ir tā, kas rada gleznas virsmas kustības efektu, telpas ilūziju.

Pēdējo gadu darbos jūtama klasiska atturība. Striktais laukumu kārtojums tiek pretstatīts notecējumiem vai ekspresīviem pretkrāsas apļojumiem, pilinājumiem un šķietami spontāniem „uzšvunkājumiem”, kas ir pats grūtākais, kā atzina mākslinieks. Miers un kustība vienlaicīgi, idejas skaidrība pretstatīta jūtu uzvirmojumiem.

Laimoņa Mieriņa tehniskās virtuozitātes un instinktīva krāsu uzlikuma izjūtā neatsverama ir zīmēšanas pieredze. Zīmējums ir reālistisks, parasti tā ir sievietes figūra. Detaļas mākslinieku neinteresē, arī ne modeļa personība, tikai ķermeņa stāvoklis, poza, rakurss. Nozīme ir formas estētiskajai tīrībai, līnijai, kas vilkta, neatraujot ogles zīmuli no papīra lapas. Tušas zīmējumos ar otu, kas parādījās 20. gadsimta 90. gados, sieviešu pozas bija vienkāršākas, lielāka nozīme tika piešķirta melnā un baltā kontrastam. Pretstatā kaligrāfiskajiem ogles zīmējumiem, tušas zīmējumos jūtama vitāla enerģija.

Laimonis Mieriņš pazīstams arī kā vērīgs mākslas kritiķis, kura apceres par latviešu mākslas norisēm publicējuši gan Latvijas, gan trimdas preses izdevumi. Pirmie raksti parādījās 1963. gadā „Jaunajā Gaitā”, ar šo izdevumu māksliniekam izveidojās cieša sadarbība daudzu gadu garumā. Pēc Latvijas valsts neatkarības atgūšanas Laimonis Mieriņš gandrīz katru gadu pāris nedēļas pavadīja Rīgā, pēc tam sniedzot ieskatu par mākslas dzīves notikumiem „Jaunās Gaitas” lasītājiem.

Trimdas latviešu mākslas kopainā Laimonis Mieriņš palika vientuļnieks, kura nemierīgais gars jutās šauri turienes hermētiskajā latvietībā, kaut Anglijas mākslas vidē Laimoni Mieriņu dēvēja par latviešu izcelsmes britu mākslinieku.

2012. gada vasarā Mākslas muzejā „Rīgas Birža” bija plānota vērienīga Laimoņa Mieriņa darbu personālizstāde. Saņemot skumjo ziņu par mākslinieka aiziešanu mūžībā, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs nolēma sarīkot viņa piemiņas izstādi. Tajā būs skatāmi darbi no muzeja krājuma, mākslinieka ģimenes īpašuma un privātkolekcijām, kas glabājas Latvijā. Ar izstādi Baltajā zālē muzejs apliecina cieņu Laimoņa Mieriņa radošajam mūžam.

Teksts: Ilze Putniņa