Ivans Aivazovskis
Jūras krasts. Partenīts
Krimas dienvidu krastā
1861

Aleksandrs Benuā
Sardzes maiņa pie Ziemas
pils Pāvela I laikā
1903

Vasilijs Surikovs
Jekaterinas Sabašņikovas
portrets
1907

Filips Maļavins
Krievu zemnieces
1925

Kuzma Petrovs-Vodkins
Mākslinieka meitas
portrets
1935

Nikolajs Rērihs
Kuluta
1937

Krievijas mākslu laikposmā no 19.gadsimta 70.gadiem līdz 20.gadsimta 30.gadiem Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājumā vispilnīgāk pārstāv glezniecība. Šajā periodā krievu mākslas skola ieguva nacionālu savdabību un strauji attīstījās, 20.gadsimta sākumā izvirzoties laikmeta māksliniecisko meklējumu avangardā.

Reālisms, kas Eiropas mākslā veidojās kopš 19.gadsimta vidus, Krievijā noteicošu lomu ieguva 70.–80.gados, kad mākslas dzīvi būtiski ietekmēja Ceļojošo mākslas izstāžu biedrība (Товарищество передвижных художественных выставок, 1870–1923). Krievu reālisma pamatiezīmes bija laikmeta sociālo parādību analīze un kritika, interese par tautas dzīvi, tēlu psiholoģiju un nacionālo ainavu. Tas atklājas eksponētajās dažādu paaudžu reālistu – Ivana Kramskoja, Alekseja Savrasova, Iļjas Repina, Vasilija Surikova, Nikolaja Bogdanova-Beļska – gleznās un studijās. Atspoguļojot laikmeta parādības, kā pretmets reālismam redzami akadēmiskas ievirzes darbi (Henriks Semiradskis, Georgs Urlaubs, Aleksandrs Popovs).

19.gadsimta 90.gados Ceļojošo mākslas izstāžu biedrības ideāli zaudēja aktualitāti. Mākslinieku jaunā paaudze meklēja atšķirīgus izteiksmes līdzekļus impresionismā (Konstantīns Korovins, Sergejs Vinogradovs), jūgendstilā (Aleksandrs Gaušs) un simbolismā (Konstantīns Bogajevskis, Nikolajs Sapunovs, Nikolajs Uļjanovs). Glezniecībā ienāca jauni paņēmieni – formas stilizācija, akcentēta audekla plakne, krāsu un līniju dekorativitāte. Figurālās kompozīcijās parādījās tautas svētku tēmas, teatrāli sižeti, pagājušo laikmetu ainas.

Par jauno radošo pārmaiņu apoloģētu kļuva Aleksandra Benuā vadītā Pēterburgas mākslinieku apvienība „Мир искусства” (1898–1924). Apvienības izstādēs piedalījās dažādu māksliniecisko interešu meistari, kuru daiļrade sniedz ieskatu daudzveidīgajā Krievijas pirmsrevolūcijas mākslā, – Kuzma Petrovs-Vodkins, Filips Maļavins, Boriss Kustodijevs, Iļja Maškovs, Zinaīda Serebrjakova.

Ekspozīciju papildina tēlniecības darbi un porcelāns. 19.gadsimtā lielākās krievu porcelāna rūpnīcas bija slavenas ar augstas tehniskās un mākslinieciskās kvalitātes ražojumiem. Porcelāns atspoguļo tālaika garu un mākslas modi – aizraušanos ar rokoko, tautas dzīves tematikas un jūgendstila motīviem. Īpaša vieta muzeja kolekcijā ir revolūcijas pirmās desmitgades izstrādājumiem, t.s. aģitporcelānam. Unikāla parādība 20.gadsimta mākslas vēsturē ir ievērojamu gleznotāju un grafiķu veiktie apgleznojumi (revolūcijas lozungi, uzsaukumi,  padomju simbolika) uz bijušās Imperatora porcelāna rūpnīcas vecajām trauku formām.

Nikolaja Rēriha gleznas ir daļa no unikālas kolekcijas, kas kopš 20.gadsimta 30.gadiem atrodas Rīgā.

Izcilais krievu mākslinieks, domātājs un ceļotājs Nikolajs Rērihs (1874–1947) dzimis Pēterburgā; 1897.gadā viņš pabeidza Pēterburgas Mākslas akadēmiju, bet pēc gada – Pēterburgas universitātes Juridisko fakultāti. Jau 19.gadsimta 90.gados Rērihs pievērsās senatnes tēmām, interesējās par senkrievu vēsturi, skandināvu un baltu mitoloģiju, pētīja Austrumu kultūru. Pēterburgas posmā viņš kļuva slavens kā gleznotājs un scenogrāfs.

 No 1918. līdz 1923.gadam Nikolajs Rērihs kopā ar ģimeni dzīvoja Eiropā un Amerikā. Mākslinieks uzsāka aktīvu sabiedrisko darbību, pēc viņa iniciatīvas tika nodibinātas vairākas kultūras organizācijas.

1923.gadā Rērihi devās uz Indiju. Laikposmā no 1925. līdz 1928.gadam Nikolajs Rērihs organizēja un vadīja lielu Centrālāzijas ekspedīciju, kuras maršrutā bija iekļauti Himalaji, Tibeta, Mongolija un Altajs. No 1929.gada līdz mūža beigām mākslinieks ar ģimeni dzīvoja Himalaju rietumdaļā, Kulu ielejā. Šeit viņš nodibināja zinātniski pētniecisko institūtu, izstrādāja Miera pakta projektu, gleznoja un rakstīja apcerējumus.

20.gadsimta 30.gados Rēriha idejas iedzīvināja vairāk nekā 80 kultūras organizāciju pasaulē. Rēriha biedrība darbojās arī Latvijā – mākslinieka senču zemē. Sarakstoties ar Rērihu ģimeni, biedrībai radās iecere izveidot mākslas muzeju. Šai nolūkā Nikolajs Rērihs no Indijas atsūtīja gan savas, gan arī dēla Svjatoslava gleznas. 1940.gadā padomju vara biedrību likvidēja un Rērihu darbi nonāca Rīgas pilsētas mākslas muzejā (tagad Latvijas Nacionālais mākslas muzejs). Latvijas Rēriha biedrība tika atjaunota 1989.gadā.

Eksponētie Nikolaja Rēriha darbi atspoguļo autora Indijas perioda glezniecības motīvus un stilistisku. Kalni meistara daiļradē ir cilvēka garīgo centienu simbols – vieta, kur Zeme savienojas ar Visumu.

Svjatoslava Rēriha (1904–1993) radošo darbību pārstāv četras gleznas; tās, apliecinot autora individuālo stilu un turpinot Nikolaja Rēriha mākslas ievirzi, pauž abiem māksliniekiem tuvos skaistuma un garīguma ideālus.