Keramikas kolekcija

Muzeja mākslas keramikas kolekcija ir visplašākā no visām muzeja kolekcijām. Tajā ir ap 5000 autordarbu: interjera būvkeramikas paraugi, dārza keramika, keramikas un porcelāna trauki, dekoratīvas grupas, arī sīkplastika. Kolekcija aptver laika posmu no 19. gs. beigām līdz mūsdienām.
Līdzās latviešu keramiķiem muzejā pārstāvēti arī ASV, Somijas un Igaunijas mūsdienu mākslinieki, kuri dāvinājuši savus darbus muzeja keramikas kolekcijai.

Kolekcija ietver arī nelielu rūpnieciskā porcelāna daļu, kuru reprezentē Kuzņecova un Jessena porcelāna un fajansa fabriku izstrādājumi un Rīgas porcelāna rūpnīcas mākslinieku darbi.

Kolekcijas pamatu veido keramika, kuru nacionālā romantisma un jūgendstila iespaidā darinājuši Jēkabs Dranda, Pēteris Šteinbergs un Ansis Cīrulis. Pateicoties 1924. gadā Latvijas Mākslas akadēmijā profesora Rūdolfa Pelšes izveidotajai un vadītajai keramikas meistardarbnīcai, keramikai vienīgajai no visām lietišķās mākslas nozarēm tolaik tika radītas profesionālās izglītības iespējas. 1920. – 30. gadiem raksturīgi eksperimenti keramikas tehnoloģijas jomā, māksliniekiem strādājot ar dažādām keramikas masām un glazūrām. Muzeja keramikas kolekcijā pārstāvēti Rūdolfa Pelšes, Viļa Vasariņa, Ludviga Kalniņa, Mildas Brutānes u.c. šīs darbnīcas absolventu darbi.

Sekojot Rūdolfa Pelšes aicinājumam apvienoties darbā māksliniekiem un ražotājiem, arī Kuzņecova un Jessena fabriku produkcija ieguva jaunu, kvalitatīvu māksliniecisku skanējumu. Īpaša vieta muzeja kolekcijā atvēlēta pēc Jēkaba Bīnes meta darinātajai, Kuzņecova fabrikā ražotajai kafijas servīzei Tauta, kura 1937. gadā Parīzes starptautiskajā mākslas un tehnikas izstādē saņēma Grand Prix.
Lielākais muzeja keramikas kolekcijas lepnums ir porcelāna apgleznošanas darbnīcas Baltars (1924-1928) izstrādājumi, kas veido vienīgo un visplašāko šīs darbnīcas mākslas darbu kopumu Latvijā. Pēc mākslinieku, gleznotāju un grafiķu Romana Sutas, Aleksandras Beļcovas, Sigismunda Vidberga metiem darinātie dekoratīvie trauku apgleznojumi atspoguļo gan sava laika modernisma dažādo strāvojumu ietekmes mākslinieku daiļradē, gan arī norāda uz viņu interesi par nacionāliem motīviem un to savdabīgo interpretāciju. Par darbnīcas Baltars panākumiem liecina arī 1925. gadā iegūtās zelta un bronzas medaļas Parīzes starptautiskajā mākslas un tehnikas izstādē.

Pārstāvētas muzeja kolekcijā ir arī mazākas porcelāna apgleznošanas darbnīcas: (Burtnieks, L'Ripors), kurās 1930. gados strādāja Sigismunds Vidbergs un Niklāvs Strunke.

Pēc 2. Pasaules kara keramikas attīstība ir rimtāka, un keramikas kolekcijā atsevišķi izdalāmi 1960. – 80. gadu darbi, kas ir lakoniskāki formās un apdarē. Virkne keramiķu drosmīgi eksperimentē, īpaši, strādājot būvkeramikas struktūrelementu un dārza keramikas jomā (P.Martinsons, R.Einberga, L.Medniece, I.Krolle, V.Jātniece, S.Cihovska u.c.). Papildus plašajam dārza keramikas krājumam, muzeja kolekcijā glabājas arī šī laikposma dekoratīvo grupu kompozīcijas (L.Lukšo, S.Šmidkena), trauki un servīzes.

Laikmetīgā mākslas keramikas kolekcijas daļa ir neliela, un pamatā tā veidota no mākslinieku dāvinājumiem un nedaudziem pirkumiem (I.Krolle, S.Ozola, I.Reimandova, J.Ronis, J.Loginova, D.Pundurs, A.Pelše). Dominē asociatīva rakstura, tehnoloģiski sarežģīti veidotas porcelāna, māla, šamota kompozīcijas apvienojumā ar metālu un citiem materiāliem. Atsaucoties uz politiskajām un sociāli ekonomiskajām pārmaiņām valstī un sabiedrībā, atsevišķu autoru mākslas darbiem ir mākslinieciski publicistisks skanējums (J.Bergins).