Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs saviem apmeklētājiem paver bagātu un krāšņu Latvijas kultūras dzīves lappusi, kas ir apskatāma muzeja pamatekspozīcijās 2. un 3. stāva zālēs. Tās sniedz apmeklētājiem priekšstatu gan par atsevišķiem māksliniekiem un to daiļradi, gan arī par dominējošiem mākslas stiliem un virzieniem no 19. gadsimta beigām līdz mūsdienām.

Muzeja 2. stāva zālē izvietota pamatekspozīcija „Latvijas dekoratīvi lietišķā māksla no 19. gadsimta beigām līdz 20. gadsimta 60. gadiem”.

Savos pirmsākumos profesionālā dekoratīvā māksla balstījās uz latviešu tautas amatniecības tradīcijām un etnogrāfisko mantojumu. 19. gs. beigās pirmās latviešu nacionālās atmodas iedvesmoti, profesionāli izglītotie mākslinieki pievērsās lietišķās mākslas izkopšanai, veidojot paklāju, mēbeļu, trauku metus. 20. gs. pirmajā pusē par latviska nacionālā stila pamatlicējiem kļuva Jūlijs Madernieks (1870–1955), Jūlijs Straume (1874-1970), Ansis Cīrulis (1883-1942), Jēkabs Bīne (1895-1955), Arvīds Dzērvītis (1897-1942) u.c. Muzejam pieder visplašākā Latvijas modernisma aizsācēju – porcelāna apgleznošanas darbnīcas Baltars mākslinieku – Romana Sutas (1896-1944), Aleksandras Beļcovas (1892-1981), Sigismunda Vidberga (1890-1970) darbu kolekcija, kas ir apskatāma šai muzeja pamatekspozīcijā. To raksturo kubisma, futūrisma, art deco virzienu iedvesmotā ģeometrisko formu abstrakcija, krāsu un formu dekorativitāte un grafiskā izsmalcinātība. Par darbnīcas Baltars panākumiem liecina 1925. gadā Parīzes starptautiskajā mākslas un tehnikas izstādē iegūtās zelta un bronzas medaļas. Jaunu kvalitatīvu pavērsienu Latvijas dekoratīvi lietišķajā mākslā radīja 1924. gadā Latvijas Mākslas akadēmijā atvērtā Keramikas nodaļa. Sekojot tās vadītāja Rūdolfa Pelšes (1880-1942) aicinājumam apvienoties darbā māksliniekiem un ražotājiem arī Kuzņecova un Jesena fabriku produkcija ieguva jaunu, kvalitatīvu māksliniecisku skanējumu. Īpaši jāmin pēc Jēkaba Bīnes (1895-1955) meta Kuzņecova fabrikā ražotā kafijas servīze „Tauta”, kas 1937. gadā Parīzes starptautiskajā mākslas un tehnikas izstādē ieguva Grand Prix.

Šajā ekspozīcijā atrodamās mēbeles saistāmas ar 20. gs. 20.-30. gadu populārajiem „latviskā stila” meklējumiem interjeru ansambļos. Tās gatavotas pēc Anša Cīruļa (1883-1942), Jūlija Madernieka (1870-1955), Arvīda Dzērvīša (1897-1942), Jēkaba Bīnes (1895-1955) metiem. Līdzās šiem darbiem apskatāmi 20. gs. 30. gadu populārās meistares Otīlijas Kažas (1891-1958) egļu un priežu saknīšu pinumi – vācelītes, dekoratīvi šķīvji un kārbiņas, kas arī tika atzinīgi novērtēti tā laika starptautiskajās izstādēs. Staļina personības kulta mākslas pompozo eklektismu atspoguļo Ērika Rubeņa (1903-1982) darbi. 60. gados izplatītā sīkplastika ekspozīcijā pārstāvēta ar humora pilnas ironijas caurstrāvotajām Krišjāņa Kugras (1904-1979), Eduarda Sidraba (1898-1963) skulptūriņām.

Ekspozīcija sniedz ieskatu arī par attiecīgajā laika posmā radītajiem metālmākslas darbiem. Galvenokārt tie ir vāzes, trauki, svečturi, dekoratīvas kompozīcijas, dizaina priekšmeti un rotas. Eksponētie Arvīda Dzērvīša (1897-1942), Eižena Auniņa (1916-1992), Arnolda Naikas (1908-1991), Ēvalda Veidemaņa (1920-1996) darbi sniedz ieskatu pirmās Latvijas brīvvalsts metālmākslas un juveliermākslas procesos. Pēckara periodu metāla apstrādes tendences parstāv Arnolda Naikas (1908-1991), Džema Bodnieka (1910-1987) u.c. darbi. Pakāpeniska atteikšanās no pārsātināta etnogrāfiskā rotājuma vērojama Eižena Auniņa (1916-1992) un Oto Ozola (1925-1992) 60. gados darinātajos vara traukos

Šī perioda ādas mākslas kolekciju ekspozīcijā pamatā veido grāmatu sējumi. Te ir pārstāvēti pirmo profesionālo latviešu grāmatsējēju Andreja Pormaļa (1910-1948), arī Margitas Melnalksnes (1909-1989) darbi, kuriem raksturīgs kompozicionāls lakonisms un modernisma meklējumi. Par atsevišķiem darbiem autori ir saņēmuši apbalvojumus tā laika starptautiskajās izstādēs. Pēckara perioda – 50. gadus ekspozīcijā pārstāv Vladimira Lāča (1915-1959) un Jāņa Ozoliņa (1915-1967) reprezentatīvie albumi un adrešu vāki, kas demonstrē šim laikam raksturīgo dekoratīvo bagātību un padomju simboliku. Īpaša ādas mākslas darbu elegance atklājas mākslinieces Veras Cepurītes (1915-1993) darbos.

20. gadsimta sākuma stikla mākslinieku sniegumu ekspozīcijā pārstāv mākslinieka Jēkaba Šķērstēna (1890-1941) darinātās vitrāžas.

Muzeja 3. stāva zālē izvietota pamatekspozīcija „Latvijas dekoratīvā māksla un dizains kopš 20. gadsimta 70. gadiem līdz mūsdienām” . Tajā atspoguļotas visas nozares – tekstilmāksla, keramika un porcelāns, stikls, ādas plastika, metālmāksla un rotas, dekoratīvā kokapstrāde.

 1961. gadā Valsts Mākslas akadēmijā tiek atvērta tekstilmākslas, bet nedaudz vēlāk arī metāla, stikla u.c. dizaina nodaļas. 1960. gados aizsāktie eksperimenti ar dažādiem materiāliem un tehnoloģijām, atsevišķu nozaru, žanru robežu saplūšana veido mūsdienu dekoratīvi lietišķās mākslas pamatu, kur aizvien lielāka loma ir mākslas tēlam, ne vairs priekšmeta funkcijai.

Vispusīgi muzeja ekspozīcijā pārstāvēta mūsdienu tekstilmāksla, kas ir viena no vadošajām nozarēm laikmetīgajā dekoratīvajā mākslā. Racionāli pārdomātas kompozīcijas, cieņa pret pasaules mākslas vērtībām un to izpratne rodama Latvijas mūsdienu tekstilmākslas pamatlicēja, profesora Rūdolfa Heimrāta (1926-1992), tekstilmākslinieku Georga Barkāna (1925-2010.), Edītes Pauls-Vīgneres (1939) darbos.

Līdzās klasiskajam gobelēnam būtisku vietu ieņem telpiskas kompozīcijas, kas Latvijā 20. gs. 70. gados aizsāka neparastu, netradicionālu tekstilvalodas meklējumu procesu un rosināja pievērsties jaunu materiālu pielietojumu dažādām iespējām. Šo stilu ekspozīcijā pārstāv tekstilmākslnieču Ineses Jakobi (1949) un Lijas Rages (1948) darbi.

Nozīmīgu Latvijas tekstilmākslinieku Egila Rozenberga (1948), Ievas Krūmiņas (1964), Ainas Muzes (1943), Dzintras Vilks (1948) darbi ekspozīciju papildina ar izsmalcinātiem un filozofisku pārdomu cauraustiem darbiem. Savukārt tekstilmākslinieka Pētera Sidara (1948) darbi atklājas brīvās variācijās par tekstilmateriālu un telpas tēmu.

Paralēli klasiskajām tekstilijām veidotie avangardiskie darbi pakāpeniski ievada šķiedras mākslas (fibre art) virziena nostiprināšanos tekstilmākslā – Zaiga Putrāma (1956), Pēteris Sidars (1948), Atis Lūsis (1951). Muzeja pamatekspozīcija sniedz ieskatu miniatūrtekstiliju kolekcijā.

Šajā ekspozīcijā bagātīgi pārstāvēta arī muzeja keramikas kolekcija. Tā sniedz priekšstatu par Latvijas keramikas mākslinieku daudzveidīgo radošo darbību 20.gs.otrajā pusē līdz mūsdienām.

70.-80. gadu darbi salīdzinājumā ar iepriekšējo laika periodu ir lakoniskāki formā un apdarē. Virkne keramiķu drosmīgi eksperimentē, īpaši strādājot būvkeramikas un dārza keramikas jomā: Pēteris Martinsons (1931), Latvīte Medniece (1924), Izabella Krolle (1938), Violeta Jātniece (1939), Skaidrīte Cihovska (1937). Dekoratīvo grupu kompozīcijas veidojuši Leons Lukšo (1930-1984) un Silvija Šmidkena (1935). Ekspozīcijā dominē Ilonas Romules (1962), Jāņa Roņa (1963), Jutas Rindinas (1953), Ineses Brants (1954) un citu mākslinieku asociatīva rakstura, tehnoloģiski sarežģīti veidotas porcelāna, māla, šamota kompozīcijas apvienojumā ar metālu un citiem materiāliem. Atsaucoties uz politiskajām un sociālajām pārmaiņām valstī un sabiedrībā, atsevišķu autoru mākslas darbiem ir mākslinieciski publicistisks skanējums /Juris Bergins (1961)/.

Latvijas metālmākslinieku daiļradi šajā ekspozīcijā pārstāv virkne talantīgu metālmākslinieku. Pasaules modernās mākslas strāvojumu un Skandināvijas valstu dizaina ietekmi reprezentē Jura Gagaiņa (1944) sniegums. Ekspozīcijā skatāmi Gundara Pekeļa (1949-1994), Induļa Urbāna (1947) dekoratīvie objekti un emaljas darbi. Ekspozīcijā pārstāvētos unikālā dizaina paraugus – gaismas ķermeņus un mēbeles radījuši Arvīds Endziņš (1960) un Māris M.Gailis (1968). Dinas Dubiņas (1955) un Māra Šustiņa (1970) metāla „gleznas” un tēlniecībai radniecīgās Armanda Vecvanaga (1968) dekoratīvās formas apliecina mūsdienu mākslai aktuālos robežpārklājumu procesus. Nozīmīgs ieguldījums nozares attīstībā ir arī mūsu metālmākslinieku Martas Krastas (1953), Gundara Pekeļa (1949-1994), Andra Laudera (1961), Gunta Laudera (1965) un citu autoru no retiem cēlmetāliem un to sakausējumiem veidotās rotas.

Nozīmīgu stikla mākslas ekspozīcijas daļu veido latviešu mūsdienu profesionālās stikla mākslas pamatlicēja Arnolda Vilberga (1934) darbi, Sandras Bērziņas-Skrauces (1944) veidotie trauki un dekoratīvās formas, Daiņa Gudovska (1958), Martas Ģibietes (1973), Initas Ēmanes (1968), Andas Munkevicas (1974) filozofiski vispārinātie objekti, kuros redzami tehnoloģiski eksperimenti, dažādu materiālu savienojumu iespējas.

20.gs.otrās puses ādas mākslinieku daiļradi raksturo gleznieciski meklējumi, asociatīva tēlainība, jauni materiāli un tehnikas – aplikācijas, apgleznojumi, izšuvumi. Paralēli izkoptās tradicionālās tehnikas grāmatu iesējumos, kārbās ādas mākslas kolekcijā reprezentē Anatolija Vanaga (1939), Ērika Priedkalna (1928–2006), Andas Līces (1946) darbi. 90. gadu radošo brīvību – atteikšanos no obligātā funkcionālā pamatojuma un tīri dekoratīvām vērtībām, meklējot mākslas darbu jēgu filozofiskā, ironiskā izteiksmes formā pārstāv Ingas Kalniņas (1961), Birutas Aunas (1959) objekti.

Dekoratīvo kokapstrādi muzeja pamatekspozīcijā prezentē ar interjeriem saistītie Jāņa Poļaka (1941-2008) darbi. 90. gadu mākslas tendenci, kurā materiāls ir mākslinieka idejas izteiksmes līdzeklis, mākslas darbam zaudējot funkcionālu vai dekoratīvo nozīmi apliecina mākslinieka Jāņa Straupes (1962) veidotie mākslas darbi.