Vēsture

 

Latvijas Nacionālā mākslas muzeja tāpat kā vairāku citu Rīgas muzeju pirmsākumi saistās ar ārsta un kolekcionāra Nikolaja Himzeļa vārdu. No viņa dabaszinātnisko un mākslas priekšmetu kolekcijas 1773.gadā izveidoja publisko muzeju (tagad Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs), kurā Mākslas darbu kolekcija 1816.gadā tika izdalīta kā atsevišķs kabinets. Kabinetam dāvāto mākslas darbu vidū atrodamas vairākas gleznas, kuras šodien glabājas muzejā.

 

Nākamais nozīmīgais solis ceļā uz mākslas muzeja izveidi bija 1867.gadā atklātā Rīgas pilsētas gleznu galerija. To veidoja mākslas kolekcionāra Domeniko de Robiani gleznas, kuras 1866. gadā no kolekcionāra iegādājās Rīgas rāte. Savukārt 1870. gadā tika nodibināta Rīgas Mākslas veicināšanas biedrība (Kunstverein). Biedrība un Rīgas pilsētas gleznu galerija darbojās ar kopīgu mērķi - popularizēt tēlotājmākslu, rīkot izstādes un veicināt mākslas attīstību Baltijā.

 

Laikā no 1879. līdz 1905. gadam Rīgas pilsētas galerijas vajadzībām telpas īrēja. Vairākas reizes tika apsvērts jautājums par telpu izbūvi muzeja vajadzībām un notika vairāki projektu konkursi. Tomēr muzeja ēkas pamatus ielika tikai 1903. gadā un to atklāja 1905. gada septembrī.

 

Muzeja projekta autors un pirmais muzeja direktors bija vācu tautības arhitekts un mākslas vēsturnieks Vilhelms Neimanis (1849-1919). Jauno muzeja ēku izmantoja Rīgas pilsētas mākslas muzeja un Rīgas Mākslas veicināšanas biedrības (Kunstverein) vajadzībām. Kolekcijas veidoja galvenokārt Rietumeiropas mākslinieku darbi no Rīgas pilsētas gleznu galerijas. Paralēli pastāvīgajai ekspozīcijai tika rīkotas arī izstādes.

 

Līdz ar neatkarīgas Latvijas valsts izveidošanu 1918. gadā mainījās arī muzeja mērķi un uzdevumi, pievēršoties nacionālās mākslas mantojuma un tā laika aktualitāšu apguvei. 20. gadsimta 20.-30. gados, kad muzeja direktors bija ievērojamais latviešu gleznotājs profesors Vilhelms Purvītis (1872-1945), iesākās latviešu tēlotājas mākslas kolekcijas mērķtiecīgāka veidošana. Laikā no 1919. līdz 1940. gadam muzeja kolekcija tika papildināta ar 651 vienībām, no kurām apmēram divas trešdaļas eksponātu bija latviešu mākslinieku darbi. Muzeja telpas tika izīrētas atsevišķām mākslinieku vai grupu izstādēm. Divdesmit gados muzejā tika sarīkotas kopskaitā 180 izstādes.

 

No 1920. gada Rīgā darbojās arī Valsts Mākslas muzejs Rīgas pilī, kura pamatkodolu veidoja nacionālās mākslas krājums, taču paralēli veidojās ārzemju mākslas kolekcija.

 

Divdesmit Latvijas brīvvalsts gadi bija ļoti auglīgs un nozīmīgs posms abu muzeju dzīvē, ko 1940. gadā pārtrauca padomju okupācija. Latvijā padomju vara veica muzeju reorganizāciju, kuras ietvaros Rīgas pilsētas mākslas muzejs pārgāja valsts īpašumā un tika pieņemts lēmums izveidot vienu muzeju, kur koncentrētos latviešu mākslas kolekcijas, un otru – ārzemju mākslas kolekcijām. 1940.gadā padomju varas iestāžu iesāktā muzeju reorganizācija tika realizēta tūlīt pēc kara, kad abu mākslas muzeju kolekcijas tika pārdalītas un sistematizētas pēc jauniem principiem, saskaņā ar kuriem latviešu profesionālā māksla atrodas Valsts latviešu un krievu mākslas muzejā (no 1989. līdz 2005.gadam Valsts Mākslas muzejs, tagad Latvijas Nacionālais mākslas muzejs) un ārzemju kolekcijas Valsts Vakareiropas mākslas muzejā (Ārzemju mākslas muzejs, tagad LNMM struktūrvienība Mākslas muzejs "Rīgas Birža"). 

 

1963. gadā tika izveidota Latvijas PSR Mākslas muzeju un izstāžu apvienotā direkcija, kurā muzeju iekļāva kā vienu no struktūrvienībām. 70. gadu vidū pilnībā tika slēgtas pastāvīgās ekspozīcijas telpas muzeja otrā stāva kreisajā spārnā, telpas piemērojot glabātuvju vajadzībām. Nozīmīgs pagrieziens muzeja dzīvē bija 1987. gads, kad direkcijai, saņemot telpas Torņa ielā 1 jauna muzeja izveidei – Mākslas muzejam Arsenāls (šobrīd LNMM izstāžu zālē „Arsenāls”), radās iespējas atbrīvot glabātuvju telpas muzejā, un tajās tika ierīkota latviešu padomju mākslas ekspozīcija, kas pastāvēja līdz 1991. gada jūnijam.

 

1989. gadā Latvijas PSR Mākslas muzeju un izstāžu apvienoto direkciju pārdēvēja par Latvijas Mākslas muzeju apvienību un vienlaicīgi tika pieņemts jaunais muzeja nosaukums - Valsts Mākslas muzejs.

 

1999. gadā saskaņā ar Muzeju likumu notika Latvijas Mākslas muzeju apvienības sastāvā esošo muzeju akreditācijas process. Tā rezultātā LR Ministru kabinets 2000. gada 20. decembrī izdeva rīkojumu likvidēt Latvijas Mākslas muzeju apvienību un reorganizēt Valsts Mākslas muzeju un Mākslas muzeju Arsenāls. Uz abu šo muzeju bāzes tika izveidots vienots nacionālas nozīmes muzejs ar izstāžu zāli Arsenāls, kuri kopš 2005. gada septembra nes Latvijas Nacionālā mākslas muzeja vārdu.

 

Līdz 2013.gada 11. februārim Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā bija apskatāmas pastāvīgās ekspozīcijas, kas atspoguļo profesionālās mākslas attīstību Baltijā un Latvijā no 18. gadsimta vidus līdz mūsdienām, kā arī atklāja spilgtas krievu mākslas epizodes no 18. gadsimta līdz 20. gadsimta 1. pusei. 2013. gada 12. februārī Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas publiskā darbība tika pārtraukta sakarā ar rekonstrukcijas uzsākšanu. 2015.gada 1.decembrī muzeja rekonstrukcija tika pabeigta un ēka tika nodota ekspluatācijā.

 

Muzejs no jauna ir atvērts apmeklētājiem no 2016. gada 4. maijā. Rekonstrukcijas un restaurācijas laikā ir pilnībā atjaunots muzeja ēkas vēsturiskais apjoms un ievērojami paplašinātas telpas – izveidota apakšzemes piebūve ar jaunu izstāžu zāli un krātuvēm, kā arī iegūtas jaunas izstāžu platības muzeja bēniņos. Ir izveidota mūsdienīga infrastruktūra un vide mākslas darbu eksponēšanai un saglabāšanai, izstāžu darbībai, sabiedrības izglītošanai un saturīgai brīvā laika pavadīšanai. Muzejs kalpo kā sabiedrības mūžizglītības, brīvā laika pavadīšanas un dzīves kvalitātes nodrošinātājs, , kā arī ievērojams tūrisma objekts Rīgas pilsētā un Latvijā.

 

Noskaties video par ēkas vēsturi!