Cin dinastijas laika ikdiena un svētki Ķīnā
M.K.Čurļoņa Nacionālais mākslas muzejs / M.Žilinskas mākslas galerija Kauņa, Lietuva

No 2010. gada 23. aprīļa līdz 6. jūnijam Kauņā, M.K.Čurļoņa Nacionālajā mākslas muzejā tiek eksponēta izstāde „Cin dinastijas laika ikdiena un svētki Ķīnā” no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ārzemju mākslas kolekcijas.

Piedāvātā izstāde ir neliela daļa no LNMM Ārzemju mākslas departamenta Ķīnas mākslas daiļrades krājuma. Izstādes pamatā ir 100 lapas no „ķīniešu tautas tradīciju un paražu enciklopēdijas”, ko 19. gs. beigās – 20. gs. sākumā radījis (radījuši?) anonīms meistars, tā ļaujot rekonstruēt Vidus valsts tālaika sociālo un sadzīvisko vidi. Kolekcija tiek rādīta pirmo reizi. Lai radītu pilnīgāku priekšstatu par tālaika Ķīnas kultūru, izstāde papildināta ar muzeja dekoratīvi lietišķās mākslas priekšmetiem.

Kā radušies šādi albumi, kurus mēs, vadoties pēc attēlu rakstura (paražu skices un to apraksti), nosaucam par „enciklopēdijām”, nav zināms. Tomēr nešaubīgi pēc funkcijas, mērķiem un izpildījuma tās pieskaitāmas pie lielās tautas lubiņu grupas, stilistiski vistuvāk – pie ķīniešu Jaungada tēlojumiem (ņaņhua), kas gan ir vairāk izpētīas un aprakstīts. Ķīniešu lubiņu uzplaukums bija Cin dinastijas valdīšanas laikā (1644–1911). Tad lubiņu izdošana notika visās Vidusvalsts impērijas vietās un attēloja dažādas ķīniešu dzīves tēmas. Pēc funkcijas un satura lubiņas var iedalīt četras kategorijās:

1. ilustrācijas, kuras atrodamas vietējās hronikās, dažādos pamācību izdevumos,

medicīnai un lauksaimniecībai veltītās grāmatās un arī drāmās;

2. Jaungada attēlojumi;

3. reliģiska satura attēli;

4. dažādu teiku un tamlīdzīga rakstura informācijas ilustrācijas.

Domājams, ka lapas, līdzīgas mūsu izstādītajai „enciklopēdijai”, radušās saplūstot ilustrācijām un Jaungada attēliem, izveidojot patstāvīgu žanru, kam piemīt savas pazīmes, piemēram, katram attēlam ir aprakstošais un paskaidrojošais teksts, kaut arī tradīcija ievietot tekstu attēlos attiecas jau uz senajās Sun dinastijas (960–1279) Jaungada attēlojumiem. Tomēr „enciklopēdijai” ar folkloras attēliem ir vairāk kopīgā nekā atšķirīga: ksilogrāfisks izpildījums, tīras, vienkāršas līnijas un spilgts attēlu izkrāsojums. Nospiedums tika iegūts vairākos posmos: skices radīšana un pārzīmēšana uz nospieduma dēļa, attēla izgriešana, nospieduma veidošana, izkrāsošana un noformēšanas pabeigšana. Rezultātā katrā attēlā bija gan ksilogrāfijas, gan ķīniešu glezniecības elementi.

Ksilogrāfisko folkloras attēlu popularitāte saistīta ar ksilogrāfijas tehnikas uzplaukumu Ķīnā Cin dinastijas valdīšanas laikā, kaut arī iespiešanas tehnikas vēsture ietiecās tūkstoš gadu pagātnē un kopumā ir svarīga Ķīnas mākslas mantojuma daļa. Senākie nospiedumi radīti 868. gadā. Attēliem, kuri tapuši Tan dinastijas (618–907) un Piecu Dinastiju (907–960) valdīšanas laikā, piemita reliģiskais raksturs un prasts izpildījums. Nākamo gadsimtu reliģiskie attēli, kuri tapuši Sun (960–1279) un Juaņ (1206–1368) dinastiju valdīšanas laikā, rāda šī mākslas veida tālāko attīstību Ķīnā. Paplašinās arī ksilogrāfijas pielietošana – tā parādās zinātnisko, tehnisko un literāro darbu ilustrācijās. Ksilogrāfijā ienāk ainavas žanrs, bet iespiešanas tehnikā – vara grebums, kuru izmantoja naudaszīmju un reklāmu iespiešanā. Tomēr īsts iespiešanas uzplaukums sākas ar Min (1368–1644) un Cin dinastijas (1644–1911) valdīšanas laiku kopā ar zinātnes attīstību un grāmatu tirdzniecību. Ksilogrāfiskie gleznieciskie nospiedumi rotāja noveles, drāmas, biogrāfijas, un to skaitu nevar pateikt. Parādās arī dažādas mākslas skolas, kuras attīsta vairākus ksilogrāfijas un nospiedumu virzienus Ķīnā. Gleznieciskās iespiešanas sasniegumiem raksturīgas ar šādiem iezīmēm, kas vērojamas arī šīs izstādes darbos: 1) pēc iespējas dabīgā kolorīta izmantošana, 2) gaismēnas un akvareļglezniecības iespēju piesaiste maksimālā mākslinieciskā efekta sasniegšanu, 3) tēmas izteikšana caur dažādām iespaidīgām kompozīcijām. Viss iepriekšminētais veidoja unikālu Ķīnas ksilogrāfijas stilu.

Darbi, kuri redzami izstādē, sadalīti pa tēmām un dod iespēju ieraudzīt vienkāršo ķīniešu svarīgākās dzīves puses 19.–20. gadsimta mijā. Viena no krāšņākajām – ķīniešu svētki un dažādas spēles, kas apskatāmas centrālajā zālē. Daudzpusīgie tradicionālie svinēšanas veidi un parāžas tiek uzturētas ar entuziasmu no ķīniešu puses līdz mūsdienām, neskatoties uz jauno tehnoloģiju un Rietumu kultūras ietekmi. Vieni no svarīgākajiem svētkiem ir Pavasara svētki – Čuņdzjie vai ķīniešu Jaunais gads, kuru svinot arī tiek atklāta šī izstāde. Tas ir Jaunā gada sākums pēc tradicionālā ķīniešu Mēness kalendāra. Azartiskās spēles, kas ķīnieši labprāt spēlē, kā arī citas tradīcijas tiek nodotas no paaudzes paaudzei, kaut arī daļa no tām šodien zaudē savu nozīmi un paliek tikai kā atmiņa ksilogrāfiskajos attēlos. Liela nozīme ķīniešu kultūrā ir mūzikai un drāmai. Arī šajā zālē tām veltīta liela ekspozīcijas daļa.

Atsevišķa ekspozīcija veidota no darbiem, kuri veltīti ķīniešu ikdienas dzīvei 19.–20. gadsimta mijā. Viens no Ķīnas vēsturiskā kultūras mantojuma elementiem – veclaicīgās tirdzniecības markas, senie tirdzniecības namu brendi – cauri gadsimtiem vairojis savu autoritāti. Protams, visvairāk to ir lielajās pilsētās, sevišķi galvaspilsētā. Vēl Min dinastijas (1368–1644) valdīšanas laikā uz Pekinu tika pārcelti 27 tūkstoši tirgotāju no Nankinas. Viņi apmetās Cjieņmeņ un Gulou, atvēra tur savus veikalus, un sākās tirdzniecība, kas aptvēra ne tikai Ziemeļu galvaspilsētu, bet visu Ķīnu. Imperatoru Kansji (1662–1723), Cjieņluna (1736–1795), Dzjacina (1796–1820), Cin (1644–1911) dinastijas valdīšanas laikā vērojams ķīniešu ekonomikas uzplaukums. Kopš seniem laikiem ķīnieši skicējuši ielas dzīvi – tirdzniecību un amatniecību – kas likumsakarīgi noveda pie noteikta glezniecības žanra attīstības, kurš ir populārs Ķīnā arī mūsdienās. Amatniecības attēlojums kā neatņemama lielpilsētas dzīves sastāvdaļa skatītājam var likties eksotiska. Visus darbarīkus amatnieki nesa sev līdzi un darba pasūtījumus izpildīja turpat uz ielas pie pasūtītāja mājas.

Ķīniešu dzīves svarīga sastāvdaļa – visdažādākās reliģiozās un tautas tradīcijas, kas saistītas ar cilvēka dzimšanu un miršanu, arī redzamas šajā izstādē. To starpā svarīga vieta ir rituāliem, kas saistīti ar senču kultu un dievību pielūgšanu. Nevar arī iedomāties ķīniešu dzīvi bez medicīnas, kas pazīstama visā pasaulē.

Izstādes sagatavošanā piedalījās Ārzemju mākslas muzeja darbinieki sadarbībā ar Latvijas Universitātes Moderno valodu fakultātes Orientālistikas katedru. Lielu ieguldījumu projektam dod Cin laikmeta nobeiguma posma tulkojumi, ko veica divas Orientālistikas katedras maģistrantes Irina Bezručenko un Ilze Pūka. Viņu darbs ir svarīgs ne tikai no kultūrvēsturiskā viedokļa, bet arī no sociolingvistiskā. Zinātnisko pētījumu par līdzīgām enciklopēdijām šodien ir ļoti maz. Arī šādu attēlu kolekcija ir retums muzeju krātuvēs.

Izstādes kuratore Jeļena Viktorova