Latvieši atkal Venēcijā

Mākslas muzejs „Rīgas Birža” / Boses zāle
Doma laukums 6, Rīga

lgas pēc Venēcijas skaistuma ir ierakstītas Eiropas kultūras tekstos, zīmējumos, skaņdarbos. 20. gadsimta sākuma franču rakstnieks Marsels Prusts, lolojot savu sapni par Venēciju, romāna „Zudušo laiku meklējot" stāstniekam lika kaislīgi paust savas jūtas pret izsapņoto pilsētu: „ ...maniem spēkiem neiespējamā pēdējā piepūlē es nometu kā čaulu savas istabas gaisu, aizstāju to ar tādu pašu daudzumu Venēcijas gaisa – ar jūras atmosfēru, neizsakāmu un vienreizīgu kā sapņu gaisotni, ko mana iztēle bija ietvērusi Venēcijas vārdā".

Latviešu gleznotājus un fotogrāfus 20. gadsimta garumā un arī 21. gadsimta sākumā lagūnas pilsēta vilinājusi atkal un atkal. Viens no izcilākajiem latviešu mākslas klasiķiem Jāzeps Grosvalds 1910. gadā Venēciju esot attēlojis „intīmu, vieglu, cilvēcisku" – tā Grosvalda daiļrades pētnieks profesors Eduards Kļaviņš secina savā monogrāfijā „Džo".

Cits latviešu glezniecības klasiķis Ludolfs Liberts, kā raksta Latvijas Nacionālā mākslas muzeja speciāliste Dace Lamberga, 30. gados aktīvi gleznoja Venēciju ar „ „impresionistisku" iluzorismu un triepiena vieglumu".

Laikā, kad Padomju Savienības robežas bija slēgtas un došanās uz Venēciju šķita neiespējamāka kā lidojums uz Mēnesi, latviešu mākslinieks Miervaldis Polis 70. gados savā filigrānajā fotoreālisma manierē iegleznoja pašportretu uz Venēcijas fotogrāfiju fona, darbu sēriju nosaucot „ Ilūzijas uz grāmatas par Venēciju lapām".

Trīs gadu desmitus vēlāk Venēcijā un par Venēciju tapa Ilmāra Blumberga monumentālais darbs „Venēcijas grāmatas", kurā zīmējumos, kolāžās, fotogrāfijās un fotografētos objektos atklājas ne tikai lagūnu pilsētas valdzinošā noskaņa, bet arī paša mākslinieka kaislības, šaubas, kultūras un personīgā pieredze.

Latvijas gleznotāji (Aleksejs Naumovs, Indulis Zariņš, Kristīne Luīze Avotiņa un citi) atkal un atkal atgriežas pie Venēcijas motīviem. 2011. gadā kā veltījums Venēcijai tapusi Parīzē dzīvojošās gleznotājas Barbaras Gailes abstrakcija ar nosaukumu „Laguna bleue". Pat tik izteiktam konceptuālistam kā Leonardam Laganovskim tapis darbs par šīs pilsētas tēmu. Pašsaprotami, ka to visu nelielā izstādē eksponēt nav iespējams.

Likās loģiski, atklājot rekonstruēto Rīgas Biržu, renesanses laikmeta Venēcijas palaco stila ietekmētu ēku, parādīt Latvijas mākslinieku noturīgo interesi par lagūnas pērli.

Tikpat loģiski likās paradīt, kā 2003. gadā no Kultūras ministrijas puses tika izcenzēta latviešu mākslinieku grupas „Famous Five" līdzdalība Venēcijas biennālē. Komentārs par mākslinieka liktens trauslumu šodien vien rodams tā laika Venēcijas biennāles katalogā. Toreiz, 2003. gadā Nacionālajā mākslas muzejā, lai uzsvērtu šī notikuma ārkārtējību, notika neliela izstāde „ Latvieši Venēcijā", kurā līdzās palielinātam grupas „Famous Five" komiksam, bija redzama Viļņa Vītoliņa fotosērija „Laimīgie ļaudis" – dažādu tautību pāru tuvplāni Venēcijas gondolās.

Latviešiem atkal ierodoties Venēcijas biennālē 2011. gadā, tapusi Viļņa Vītoliņa sērija „Latvieši atkal Venēcijā". Tās ir Latvijas mākslas dzīves esošās vai topošās prominences – skaistas, apcerošas, izskaistinātas. Tās atbilst Venēcijas garam un Venēcijas atdarinājumam jaunatklātajā Rīgas Biržas ēkā.

Teksts: Helēna Demakova 

 

IZSTĀDES KURATORE:

Helēna Demakova, mākslas kuratore un teorētiķe, starptautisku projektu autore

IZSTĀDES KOORDINATORE MMRB:

Vita Birzaka, LNMM Ārzemju mākslas departamenta izstāžu kuratore

T: (+371) 67 357535
E: Vita.Birzaka@lnmm.lv