Gleznu galerija

Glezniecības ekspozīcija, kas ir katra mākslas muzeja seja, izvietota Rīgas Biržas greznākajās telpās – Venēcijas un tai pieguļošajā Makarta zālē. Te kādreiz tika rīkotas balles, mirdzēja krāšņie spoguļi, no balkona skanēja mūzika, tika klāti bagātīgi galdi, dzerts vīns un svinēta dzīve. Telpas funkcija ir pilnībā mainīta, bet saglabāta krāšņuma un dzīves baudīšanas ideja. Šoreiz mēs baudām mākslu. Masīvkoka starpsienas un krāšņie zelta rāmji sasaucas ar bagātīgo sienu zeltījumu. To papildina askētiskā viduslaiku un vitālām formām bagātā itāļu tēlniecība. Tā ir bauda, ko sniedz izsmalcinātā seno gadsimtu glezniecība un tēlniecība.

Historisma stila interjers ar mākslīgā marmora paneļiem un zeltīto skulpturālo rotājumu aktīvi piedalās ekspozīcijas telpas veidošanā, nosakot konkrētu darbu atlasi. Kolekcija ir bagāta, un interpretācijas iespējas ir plašas. Par to ir parūpējušies iepriekšējo paaudžu kolekcionāri, atstājot pilsētai daudzveidīgus dāvinājumus. Ekspozīcija veidota, hronoloģiski sistematizējot mākslinieciski kvalitatīvākos 16.–19. gs. darbus pēc nacionālo skolu un žanru principa. Nacionālo skolu izvērsums ir aptuveni proporcionāls darbu skaitam kolekcijā kopumā un, tāpat kā kolekcijā, dominē holandiešu, flāmu un vācu māksla. Kolekcijas lepnums ir 17. gs. Ziemeļeiropas skolu glezniecība.

Rietumu porcelāna galerija

Rietumu galerija ir atvēlēta krāšņajai Rietumeiropas 18.–20. gs. porcelāna kolekcijai un stāstiem par Rīgas kolekcionāriem. Galerijai apzināti piešķirta 19. gs. noskaņa, jo tieši šis gadsimts ir ēkas interjeru  veidošanas un arī aizrautīgas kolekcionēšanas laiks Rīgas vāciskajā vidē.

Smagnējas, pulētas, skaistām lietām piepildītas vitrīnas, bula mēbeles, pulksteņi, uz senlaicīgām mašīnām Vācijā drukātas tumšzaļas tapetes, parkets, spoguļi, zeltīti kroņlukturi. Tas viss pieder ne tikai pie Rīgas ziedu laikiem, bet precīzi raksturo arī muzeja kolekciju specifiku. Tā ir sen aizmirstu, varbūt nebijušu, bet iespējamu attiecību rekonstrukcija, satikšanās vieta lietām ar dažādiem likteņiem. Saspēle starp ēku un muzeja kolekciju veidota tā, lai skatītājam būtu grūti atrast robežu.

Daudzi mākslas kolekcionāri, kuru kolekciju priekšmeti tagad atrodas muzejā, savulaik bija saistīti ar Rīgas Biržu – te viņi pelnījuši naudu un ieguldījuši mākslas kolekcijās, kas vēlāk daļēji atdāvinātas Rīgas pilsētai un ir atgriezušās Rīgas Biržā.

Galerijas īpašā vērtība ir 18. gs. Meisenes porcelāns.

Sudraba kabinets

Sudraba kabinets, kas iekārtots blakus Rietumu porcelāna galerijai, ir salīdzinoši neliels. Varētu pat teikt – tas ir drīzāk simbolisks, nekā faktisks. Tomēr šī ekspozīcija iezīmē ko ļoti būtisku – laiku, kad veidojās Latvijas valsts. Vienlaicīgi tas ir arī šī muzeja pirmsākums, kad daļa Valsts zelta fonda mākslinieciski vērtīgo darbu savu mājvietu atrada jaundibinātajā Valsts mākslas muzejā (1920). Vairāki no šiem priekšmetiem ir ziedojumi valstij. Lai arī sudrablietas pārsvarā ir senāku gadsimtu darinājumi, kopumā kabinets veltīts nacionālās pašapziņas pacēluma laikam 20. gs. sākumā.

Austrumu mākslas galerija (no 2012. gada pavasara)

Austrumu galerija ir mājvieta apjomīgajai Tālo un Tuvo Austrumu mākslas kolekcijai. Bijušās kantora telpas ir gaišas un mājīgas, un rosina uz personisku  sarunu ar mākslu. Telpas vairs neglabā atmiņas par savu sākotnējo noformējumu. Sienu krāsojums ir izvēlēts gaišs un neitrāls, ļaujot vaļu fantāzijai par to sākotnējo izskatu. Lai izceltu katra mākslas darba unikalitāti un formas skaistumu, neitralitātes princips ir ievērots arī stikla vitrīnu un fona materiālu izvēlē.

Austrumu, īpaši Ķīnas un Japānas, kolekcijās dominē 19. gs. māksla. Tolaik kolekcionāri ceļoja arvien tālāk, tirdzniecības tīkli kļuva plašāki, un Rīgas kolekcijā ieplūda arvien tālāku zemju darbi. Tā ir atšķirība no holandiešu vai portugāļu kolekcijām, kur Austrumu porcelāns intensīvi krāts jau kopš 16. gadsimta. Tā ir Rīgas savdabība – tieši Rīgas, jo blakus esošajai Kurzemes hercogistei ir cits stāsts.