SAMSĀRAS STĀSTI: Ilgas vāze
Virtuāla pastaiga Skuja Braden izstādē “Samsāra”. 1. daļa
Skuja Braden izstādes “Samsāra” centrālais darbs “Ilgas vāze” ir veltīts mākslinieces Ingūnas Skujas mammai Ilgai Skujai (1923–2019). Tas atrodas muzeja altāra daļā un sastāv no budisma tradīcijās veidota altāra, instalācijas ar kažokiem un videofilmas.

Altāris – kā uzskata mākslinieces – ir viena cilvēciskās eksistences interpretācija un atgādina par tādiem fundamentāliem jēdzieniem ikviena dzīvē kā gods, pateicība, mīlestība, līdzcietība. Kažokādu siena simbolizē Ilgas Skujas vainas apziņu un nožēlu mūža garumā par to, ka viņa kā meita savam tēvam pirms izsūtīšanas uz Sibīriju  neatnesa kažokādas mēteli. Tas ir veltījums gan Ingūnas vectēvam Jānim Fridrihsonam (1896–1947), gan visiem deportācijās bojā gājušajiem un cietušajiem Latvijas iedzīvotājiem. Pieminot 1949. gada 25. martā izsūtītos, publicējam Ingūnas sarakstīto “Ilgas stāstu par kažoku”, dažas fotogrāfijas no Skuju ģimenes albuma un izstādes. 

 

ILGAS STĀSTS PAR KAŽOKU

Mamma bija jauna meitene, vecākā sešu bērnu ģimenē. Visu savu ilgo mūžu viņa atcerējās to dienu, kad pagalmā ienāca jauns, garš puisis un vaicāja: ”Kur ir tēvs?”

 

“Mežā. Malku gādā.”

 

“Pasauc viņu.”

 

Mamma, neko nenojauzdama, aizgāja uz tuvējo piemājas mežu pasaukt tēvu. Teica, ka viņu kāds meklē. Kad tēvs pārnāca, garais puisis viņam uzsauca: “Taisies! Tev jānāk! Vai tev ir kāds siltāks kažoks?”

 

“Nē, nav”– tēvs atbildēja, stāvot savā noplīsušajā, mazajā darba kažoķelī. 

 

Mamma zināja, ka tēvam ir jauns, liels, garš kažoks, bet neies jau runāt pret viņa gribu. Mammai lika uztaisīt sviestmaizes un rīt atnākt pāri kalnam uz tālāko māju. Nākošajā dienā viņa ar smago kažoku un vēl smagāku sirdi brida pa sniegu pāri kalnam. Domas par tēvu, kurš tādā salā pameta mājas nodilušā kažoķelī, plēsa mammas sirdi pušu. Viņu mocīja vainas sajūta, ka neiedeva to kažoku tūlīt. Nonākot galā, mammai kļuva skaidrs, ka tēva tur vairs nav. Priekšnieks bija atlaidies iesnausties, tāpēc mammai lika pagaidīt. Mamma nodomāja: “Nu nē, nekādus gulētājus es negaidīšu”. Viņa atstāja kažoku, – varbūt kādam citam noderēs – un vēl smagāku sirdi devās mājās. 

 

Savu tēvu viņa tā arī vairs nekad neredzēja. Reiz kāds cilvēks atveda smalkā rokrakstā rakstītu vēstuli, kurā teikts, ka tēvs Arhangeļskā kalpo par sanitāru. 

 

Kad es biju 6. klasē, mana mamma mani aizveda uz Latvijas Valsts Universitātes tualeti un tur parādīja to podu, kurā viņa, studente būdama, to vēstuli pēc vairākkārtējas izlasīšanas saplēsa un iemeta podā. Viņa teica, ka viņai bija bail, kad kāds to atradīs. Mamma bija centusies nokļūt Arhangeļskā ar vilcienu, lai tēvam aizvestu paciņu. Brauciena laikā viņai pateica, ka paciņai jābūt aiznaglotā koka kastē. To visu viņa paveica un pat nagliņas atrada. Bet tad vilciena pavadonis paziņoja, ka viņa nedrīkst braukt tālāk un paciņu apsolīja nogādāt pats. Vai tas notika vai ne, mamma nekad neuzzināja.

 

Šo un citus stāstus par savu vismīļāko tēvu mamma man stāstīja visa sava mūža garumā. Simtiem reižu. Raudot un vaicājot: KĀPĒC??????“ Mirstot viņa tiešām bija tik laimīga, ka beidzot satiks  savu tēvu.

 

P.S. Mana mamma studēja filoloģiju. Savu disertāciju viņa veltīja latviešu valodas teikuma uzbūves grafiskai analīzei. Viņa bija tā, kas izdomāja tās shēmas par teikuma priekšmetu kā trijstūri, apstākļa vārdu kā aplīti ar krustiņu, galveno teikuma daļu ar divām paralēlām līnijām un palīgteikumu ar vienu svītru utt. To visu viņa izdomāja, lai atvieglotu latviešu valodas apguvi. Pēc tam viņas izstrādāto teoriju ieviesa un visas šis shēmas nokļuva latviešu valodas mācību grāmatās.

Saistītie jaunumi
Saistītās izstādes