Romans Suta. Dzīves baudīšana
Tušas zīmējumi un akvareļi

Romana Sutas (1896–1944) daiļrade ir piemērs tam, kā mākslinieka personība ietekmē viņa darbu sižetu izvēli. Kāzas, svētku mielasti un zaļumballes, dejotāji, lauku muzikanti, kafejnīcu un restorānu apmeklētāji – tik bieži dzīves baudītājus, šķiet, ir attēlojis rets mākslinieks, un Romans Suta bija to skaitā. Svinēšanas tēma ienāk gan Sutas glezniecībā, gan grafikā, gan lietišķajā mākslā – trauku apgleznojumu motīvos un gobelēnu skicēs. Pats autors, daudz rakstot presē par mākslu, neatstāja skaidrojumus savai īpašajai tieksmei attēlot šāda veida sižetus. Atbilde uz jautājumu jāmeklē Sutas personības vitalitātē.

Romanu Sutu viņa draugi un tuvinieki atcerējās kā straujas, ekspresīvas dabas cilvēku. Kustīgs un nemierīgs, viņam patika deja un mūzika, arī pats viņš spēlēja mandolīnu – instrumentu, kas ļoti bieži parādās mākslinieka darbos. „Tētim (..) patika latviski vitālas izdarības: kāzas, zaļumballes, lauku muzikanti,” – savulaik stāstīja mākslinieka meita Tatjana Suta. Tomēr vislabāk Romanu Sutu varētu raksturot viņa skolnieka Ojāra Ābola teiktais par skolotāju – „dionisiska personība”.

Īpašu vietu Sutas iemīļoto motīvu klāstā ieņem zirgi. Simpātija pret šiem dzīvniekiem radās bērnībā un, domājams, bija mantota no tēvoča, mammas Natālijas Sutas vecākā brāļa, kuram piederēja sava zirgu ferma. Vēlāk, 1930.gados, Suta kļuva par biežu viesi Rīgas hipodromā. Viņam piederēja savs zirgs, un kā atcerējās mākslinieka meita Tatjana, „papa” vēstuļu lielāka daļa bija veltīta atstāstījumiem par viņa zirdziņa veselības stāvokli un panākumiem kārtējās sacīkstēs. Azarts lika Romanam arī likt likmes un vienreiz pat piedalīties sacīkstēs pašam. Bet zirgs žokeju bija nometis no segliem jau startā, un mēģinājums Sutam beidzās neveiksmīgi, tāpat kā viņa cenšanās pelnīt hipodroma totalizatorā.

Virtuozi pārvaldot zirga anatomiju, mākslinieks parasti ar nedaudziem lakoniskiem vilcieniem atveidoja zirgu dažādās nodarbēs un dažādos rakursos. Zirgs bieži parādās Sutas gleznās, grafikā un trauku apgleznojumos. Kā īpašu radošu veiksmi šai sakarā jāvērtē Sutas ilustrācijas Aleksandra Čaka „Poēmai par ormani” (1930). Dzejnieka slavas dziesma ormanim un pilsētai ar tās uzdzīvi un izklaidēm savā noskaņojumā izrādās ļoti tuva māksliniekam. Par to liecina viņa daudzkārt zīmētās un gleznotās kafejnīcas, bāri un krogi – tādas pilsētas neatņemama sastāvdaļa, tāpat kā vīna baudītāji, kāršu spēlmaņi, muzikanti un dejotāji. Romanu saistīja arī pilsētas ielās sastaptie tipāži, kas parādās viņa tušas zīmējumu ciklos „Iela”, „Sadzīve” un „Darbs” (visi – 20.gs. 20.-30.gadu mija).

Aizraušanās un azarts bija Sutas raksturā un kļuva par iemeslu daudzām viņa kaislībām – šaham, makšķerēšanai, loto un kārtīm. Bet galvenā Romana kaislība bija un vienmēr palika māksla. Tatjana Suta stāstīja, ka, ilgi meklējot veiksmīgu risinājumu kādai grafiskajai kompozīcijai vai trauku skicei, Romans strādājis visu nakti līdz rītausmai, un parastais rezultāts bijis viens ar šķietamu ātrumu un vieglumu radīts perfekts mākslas darbs un milzīga kaudze metu uz grīdas viņa darbnīcā.

Izstāde „Dzīves baudīšana” no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja un privātkolekcijas sniedz iespēju iepazīt mākslinieka uzburto svētku pasauli. Lielākā ekspozīcijas daļa atvēlēta tušas zīmējumiem, kuros īpaši spilgti izpaužas Romana Sutas virtuoza zīmētāja un pārdomātas kompozīcijas meistara talants.

Izstādes kuratore Nataļja Jevsejeva