Jaunā sievišķība
Modernās sievietes tēls 20. gadsimta 20. gadu mākslā

No 2014. gada 7. marta līdz 6. septembrim Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejā (Elizabetes ielā 57a, dz. 26, Rīgā) būs skatāma izstāde „Jaunā sievišķība”, kas veltīta modernās sievietes tēlam 20. gadsimta 20. gadu mākslā. 

 

Pirmais pasaules karš un neatkarīgas valsts nodibināšana ienesa būtiskas pārmaiņas Latvijas sieviešu dzīvēs, jo beidzot tika realizēti jau 19. gadsimta nogalē aizsāktās sieviešu emancipācijas kustības galvenie centieni. Sievietes ieguva vienādas politiskās un juridiskās tiesības ar vīriešiem, apguva arodus un daudz plašāk varēja iekļauties profesionālajā vidē, dibināja dažādas organizācijas, aktīvi darbojās sabiedriskajā un politiskajā dzīvē, veidoja specializētus sieviešu žurnālus, kuros gan izglītoja savas laikabiedres par sabiedriski-tiesiskiem jautājumiem, gan sniedza padomus skaistumkopšanā un mājturībā. Šajos izdevumos, tāpat kā literatūrā un mākslā, parādījās noteikts tā laika jaunās, modernās sievietes tēls.

 

20. gadsimta 20. gadu sievietes vizuālā tēla neiztrūkstoša sastāvdaļa bija pēc aktuālās modes prasībām darināts tērps, kura pirmsākumi meklējami karā aizsaukto vīriešu darba pienākumu uzticēšanā mājās palikušajām sievietēm, kam tādēļ bija nepieciešams ērtāks ikdienas un darba apģērbs ar atteikšanos no kustības ierobežojošās korsetes un ievērojami saīsinātu svārku garumu. Tādu pašu saīsināšanu ērtību labad piedzīvoja arī matu griezums. Šim laikam raksturīgās modes tendences, ko savos sieviešu portretos dokumentējuši arī latviešu mākslinieki Kārlis Miesnieks, Konrāds Ubāns, Aleksandra Beļcova un citi, 1925. gadā aprakstījis kāds žurnāla „Nedēļa” autors, sūkstoties par sieviešu apģērbu modes tuvināšanos vīriešu ārienei: „Pēdējā laika modernie, līnijā pilnīgi taisnie, zīmuļveidīgie dāmu apģērbi noslēpa katru sievišķīgu līniju sievietes stāvā. Viselegantākā bij dāma, pie kuras nebij saskatāmas ne krūšu, ne gurnu līnijas. Sieviete ar zēna galviņu, modernā, īsā, pilnīgi taisnā apģērbā atgādināja debesu eņģeļiem līdzīgu radījumu, jo eņģeļu dzimums jau arī nav nosakāms.”

 

Jaunā 20. gadu sieviete ne tikai modē aizņēmās kaut ko no vīrieša tēla, bet darīja to arī sadzīvē un ikdienas paradumos. Viņa bija pašpārliecināta, strādāja algotu darbu, sekoja līdzi modes jaunumiem, ļoti rūpējās par savu ārieni un, iespējams, pat aizrāvās ar kādām sportiskām aktivitātēm, turklāt bija daudz atraisītāka savā uzvedībā par priekštecēm un brīvo laiku pavadīja dažādās izklaidēs – teātrī, hipodromā, kafejnīcā, „dansingā” un citur. Šī 20. gadsimta 20. gadu modernajai sievietei, kaujas laukā izdzīvojušajam vīrietim un pilsētu dzīvesveidam vispār raksturīgā mešanās uzdzīvē, lai aizmirstos no karalaika trūkuma un šausmīgajiem notikumiem, tolaik nereti tika kritizēta, pārmetot tikumisko vērtību zudumu, un tā parādās gan Aleksandra Čaka dzejā, gan Romana Sutas, Jāņa Plases, Kārļa Padega un citu autoru mākslas darbos.

 

„Karā un pēckara laikmetā sieviete pa daļai ir atbrīvojusies no vīrieša aizbildniecības un sev iekarojusi zināmu patstāvību. Bet attieksme pret jauniekaroto brīvību ir divējāda: vienām tā ir tiesība, privilēģija, bauda, otrām – brīnišķs, kaut arī smags uzdevums. Un tā tagadnes sievietes var sadalīt divās grupās: perifēriski laikmetiskās sievietēs un būtiski laikmetiskās sievietēs. Periferiski laikmetiskai sievietei vēl der šī 3 k formula, tikai mazliet pārveidotā veidā: kleita, kosmētika, kavalieri. Būtiski laikmetiskās sievietes galvenais kultūras darbs ietverams 3 m formulā: māja, miers un māte,” tā esejā „Sievišķības ideāls pagātnē un tagadnē” savas laikabiedres raksturojusi literatūrfilozofe Zenta Mauriņa. Eseja tapusi 20. gadsimta 30. gados, kad pēckara dzīves baudīšanu bija nomainījis ekonomiskās krīzes smagums, un nacionālisma iespaidā uzplauka tradicionālo vērtību uzsvērums, kas dominējošo sievietes tēlu atgrieza daudz konservatīvākā veidolā.

 

Izstādē „Jaunā sievišķība” eksponētas gleznas, grafikas, fotogrāfijas un izdevumi, kas raksturo 20. gadsimta 20. gadu moderno sievieti, no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja, Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzeja, Latvijas Fotogrāfijas muzeja, Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas krājuma un privātajām kolekcijām.

 

Izstādes kuratore: Baiba Vanaga