Neērtās pagātnes. Saistītās pasaules
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas Kupola zālē (Rīgā, Jaņa Rozentāla laukumā 1) būs skatāma Latvijas Laikmetīgās mākslas centra rīkotā starptautiskā izstāde “Neērtās pagātnes. Saistītās pasaules”. Projekts izgaismo neērtās, arī noklusētās tēmas Baltijas un Austrumeiropas reģionā un pievēršas sarežģītajam 20. gadsimta mantojumam, kas joprojām ietekmē mūsdienu realitāti.
Pagātne neizbēgami ietver neērtas un traumatiskas tēmas, taču tās parasti tiek atstātas fonā, un to vietā izcelti selektīvi un ērti stāstījumi. Izstāde aplūko neērtos un bieži noklusētos pagātnes aspektus Baltijā un Austrumeiropā – vardarbīgus konfliktus, sāpīgus zaudējumus un to nospiedumus šodienā, kas saistīti ar nacionālistiskajiem un komunistiskajiem režīmiem, koloniālismu un nesenām karadarbībām.
Izstādē piedalās mākslinieki no trim Baltijas valstīm, Ukrainas, Polijas, Čečenijas, Somijas un Nīderlandes. Viņu darbi reflektē par notikumiem un pieredzēm, kas ir aizmirsti vai ignorēti un izslēgti no oficiālās vēstures, aicinot gan ieklausīties personīgos dzīvesstāstos, gan izzināt plašākus kultūras atmiņas slāņus.
Tiecoties pārvarēt lokālās un nacionālās robežas, projekts rosina domāt par attiecībām starp šīm sarežģītajām vēsturēm, to iespaidu un klātbūtni mūsdienās caur kopīgas vēstures perspektīvu – veidojot dialogu, saistību un solidaritāti starp dažādām neērtajām vēsturēm, kas reizēm uztvertas savstarpēji izslēdzošās vai konkurējošās pozīcijās.
Kādas sekas padomju un postpadomju koloniālā politika 20. un 21. gadsimtā atstājusi uz individuālām dzīvēm un veselām nācijām? Par tagad aizmirsto Afganistānas karu, kurā pret savu gribu tika ierauti daudzi padomju republiku, t.sk. Latvijas, iedzīvotāji, atgādina māksliniece Vika Eksta. Par Čečenijas kara vardarbību runā Aslans Goisums (Aslan Ġoisum).
Izstāde izgaismo arī nereti noklusēto sieviešu pieredzi – caur stāstījumiem par viņu līdzdalību brīvības cīņās, kā Zuzannas Hercbergas (Zuzanna Hertzberg) portretētās sievietes, kuras piedalījās Spānijas pilsoņu karā, par dramatiskām deportāciju pieredzēm, ko caur animāciju atdzīvinājis Ūlo Pikkovs (Ülo Pikkov). Jānas Kokko (Jaana Kokko) filma atsedz sieviešu ikdienas pieredzi, kas mijas ar atmiņām par okupācijas laiku un romu genocīdu, – autore pievērsusies šai vēsturei, pētot rakstnieces Hellas Vuolijoki (Hella Wuolijoki) dzīvesstāstu Valgā un Valkā.
Tāpat ekspozīcijā redzamie darbi izceļ t.s. pēcatmiņas pieredzi, jo pagātnes traģēdijas dzīvo arī nākamajās paaudzēs, to sajūtu un “ķermeņu atmiņās”, kas turpinās caur vecāku un vecvecāku stāstiem. Šie darbi atsedz saikni starp ķermeni un vidi: ķermenis kļūst par vietu, domājot par mākslīgi izraisītā bada golodomora neaptveramo mērogu Lias un Andrija Dostlijevu (Lia Dostlieva, Andrii Dostliev) interpretācijā. Ūlo Pikkova animācijā sen pamestu māju ābeļdārzs atceras cilvēkus un to piederību vietām, no kurām viņi vardarbīgi tika atrauti.
“Kāda ir mūsu ikviena iesaistītība šajās pagātnēs?” vaicā māksliniece Paulīna Puķīte (Paulina Pukytė), liekot reflektēt par pagātnes un nākotnes līdzāspastāvēšanu, par apspiestas un “nepārstrādātas” vēstures atkārtošanos. Kā domāt par tām tagad, kad totalitāro ideoloģiju ir nomainījis neoliberālais patērētājkapitālisms, kas arī manipulē ar mūsu vēlmēm un brīvo gribu?
Kvīnsijs Gario (Quinsy Gario) pārjautā: vai Latvijas vēsturiskā saistība ar koloniālo pagātni caur Kurzemes hercogistes īslaicīgajām kolonijām 17. gadsimtā ir uztverama kā nācijas pašapziņas faktors – kā tas nereti interpretēts dažādos kultūras darbos, lugās un filmās – vai tomēr kā daļa no vardarbīgās globālās koloniālisma vēstures? Kā mēs varam saprast attiecības starp koloniālismu, padomju sociālismu un kapitālismu?
Izstāde notiek starptautiska un starpdisciplināra projekta “Izzināt sarežģīto pagātni” ietvaros, kas pievēršas jautājumiem par neseno pagātni un tam, kādu iespaidu šī pagātne atstājusi uz šodienu Baltijas reģionā un tā kaimiņvalstīs. Projekts tiecas attīstīt sadarbību starp māksliniekiem, kuratoriem un pētniekiem, kuri, analizējot nesenās pagātnes neērto mantojumu, meklē jaunas pieejas un veidus tā izzināšanai un noklusējumu pārvarēšanai.
Izstādi papildina pasākumu programma, kas ietver Viviannas Marias Staņislavskas grafisko intervenci ekspozīcijā, tiešsaistes diskusiju ar projekta dalībniekiem “Kā dziedināt pagātni?”, semināru muzejpedagogiem un vecākiem “Kā ar bērniem un jauniešiem runāt par neērtās vēstures tēmām?”, kā arī radošās darbnīcas tiešsaistē, kas taps sadarbībā ar izstādes māksliniekiem.
Par Latvijas Laikmetīgās mākslas centru
Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs (LLMC), starptautisku un nacionāla mēroga mākslas notikumu kurators un producents, ir lielākā Latvijas laikmetīgās mākslas institūcija. Kopš 1993. gada tas pēta un veido laikmetīgās mākslas procesus Latvijā un starptautiski, lai provocētu kritisku refleksiju par mūsdienu sabiedrības jautājumiem. Starp LLMC pazīšanās zīmēm ir vērienīgākais ikgadējais laikmetīgās mākslas notikums Latvijā – festivāls “Survival Kit”, laikmetīgās mākslas izstādes Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, Hardija Lediņa gads un Latvijas pārstāvniecība tādos starptautiskos notikumos kā Kochi-Muziris biennāle, Venēcijas mākslas biennāle, Sanpaulu biennāle, “Manifesta”, Raumas laikmetīgās mākslas biennāle u.c. LLMC uztur vienīgo Latvijas laikmetīgās mākslas arhīvu.