Latvijas Nacionālais mākslas muzejs

Osvalds Zebris. Eseja ciklā “Vērotāji”:
“Jo tumšāki nomodi, jo gaišāki nodomi”

Aivars Kļavis, rakstnieks, žurnāla Avots galvenais redaktors (no 1986. līdz 1992.g.)

Aivars Kļavis ir rakstnieks, kura radošā mūža ceļā trāpījās viens no savulaik ietekmīgākajiem un spilgtākajiem Atmodas laika masu medijiem – žurnāls Avots. Šeit it kā prasītos piebilde par laimīgu sagadīšanos, nonākot pie šādas redakcijas vadības stūres, taču pat pavirši iepazīstot notikumus, kas bija saistīti ar Avota tapšanu un iznākšanu, piesaukt palaimēšanos vai veiksmi būtu nevietā. Tā drīzāk bija liktenīga sastapšanās viņiem abiem – Aivaram kā žurnāla vadītājam, kurš jau no pirmā numura tapa iespundēts starp ideju pārbagāto, intelektuāli jaudīgo un straujo redakciju no vienas puses, un pārbiedētiem padomju ideologiem no otras. Liktenīga arī Avotam, kurš nesabruka vēl neiznācis tieši tāpēc, ka bija kāds, kurš uzņēmās redaktora-ķīlnieka lomu. Šodien, atceroties Avota laikus ar 30 gadu distanci, Aivars Kļavis upuri no sevis nebrūvē, drīzāk raksturo “tos laikus” ar humoru un pašironiju. Tiesa, tolaik – 1987. gada sākumā, kad Avots sākās, – joki bija mazi. Ne velti Avota fenomenam veltītā grāmatā “Avota laiks”1, kur publicēti arī to dienu attēli, Aivars Kļavis ar smaidu sejā redzams tikai vienā bildē – pašā pirmajā, vēl pirms kļūšanas par Avota galveno redaktoru. “(..) kad tiku apstiprināts par galveno redaktoru, vairs nav nevienas bildes, kurā smaidītu, nerunājot nemaz par smiešanos.”

Lai šodien aptvertu Avota ietekmi un mērogu, var minēt divus nozīmīgus “parametrus” – žurnāla tirāža tā ziedu laikos sasniedza 147 tūkstošus eksemplāru (1989.g. beigās, kopā ar žurnālu krievu valodā Rodņik) un Aivara Kļavja izsaukšanu uz Maskavu neilgi pēc pirmo Avota numuru iznākšanas, lai nostrostētu par padomju publicistikā nepieredzētu brīvdomību un ievirzītu izdevumu citās sliedēs. Nekāda ievirzīšana, protams, neizdevās, jo žurnāla redakcijā tās galvenais redaktors pats bija sapulcinājis cilvēkus, kurus nebiedēja ne vietējie partijas bosi, ne Maskava, ne tā saucamo “darbaļaužu” zvani uz redakciju pēc skandalozākajām Avota publikācijām un attēliem. Kaut kas nedzirdēts un neredzēts tolaik bija gan Džordža Orvela “Dzīvnieku fermas” tulkojums (visticamāk, to neaizliedza dēļ žanriskā apakšvirsraksta “pasaka”), gan Edvarta Virzas “Baiga vasara”, Aleksandra Čaka poēmas “Mūžības skartie” fragmentu publikācija, Jāņa Borga raksts par dadaismu, Andra Brežes, vēlāk Sarmītes Māliņas un Sergeja Davidova, bet nākamajos gados – Ojāra Pētersona, Kristapa Ģelža veidotie Avota vāki, arī mākslinieka Jura Utāna ilustrācija Rodņik 1988. gada oktobra numurā, kurā daudzi saskatīja peļu slazdā iespiestu Ļeņina galvu. Redakcija nenobijās, bet preses uzraugi gan, – jo nezināja, nesaprata, ko tad īsti drīkst, ko ne. Un šī vārdos nenosaukto, bet labi saprotamo “robežu” konsekventa pārkāpšana arī bija galvenais Avota veikums. Viņi ir iztulkojuši Orvelu. Publicējuši Skujenieku. Tātad, laikam… jau drīkst.

– Tā laika gars? – Aivars Kļavis pārvaicā un atbildes vietā citē Guntara Godiņa dzejoli, kas publicēts 1987. gada aprīļa Avotā un visietilpīgāk raksturo pirmsatmodas laika izjūtas:

“Kā jūti, kā noproti –
mani labākie nodomi.

Man restes par brīvību,
man nāve par dzīvību.

Kā zini, kā saproti,
pa pieri ar karoti –

jo tumšāki nomodi,
jo gaišāki nodomi.”2

Domu brīvība 80. gadu nogalē tika nodota “kodētā” veidā – zemtekstos un lasīšanā “starp rindām”. “Šī lasīšana starp rindām, izdarot savus secinājumus, manuprāt, ir viens no totalitārās sistēmas būtiskākajiem un grūtāk izprotamajiem fenomeniem,” Avotam veltītajā grāmatā raksta A. Kļavis. Tad nu cenzori meklēja slēptās nozīmes – intervijās un rakstos lika mainīt vārdu nozīmes, meklēt sinonīmus, lai padarītu tekstu “nekaitīgu”. Tiesa, uzraugus bieži vien mulsināja viņiem nesaprotami jēdzieni, nezināmi autori un grūti uztveramu kontekstu veidošanās. Aivars Kļavis atceras, ka pirmā Avotā numurā bijuši divi īpaši “aizdomīgi” teksti – Sarmītes Ēlertes saruna ar Pēteri Krilovu par situāciju kino, un to, ka ir jābeidz dzīvot melu atmosfērā, kā arī Jāņa Borga raksts par dadaismu. “Atšķirībā no Latvijas, kur pievērsa uzmanību kopumā visai nekaitīgai sarunai par kino, Maskavā saprata, ka īstais apdraudējums ir raksts par dadaismu, kas uzbrūk sociālistiskajam reālismam un PSRS ideoloģijas pamatiem,” saka A. Kļavis, kuru Maskavā, komjaunatnes Centrālkomitejas vadība strostēja gan par J. Borga tekstu, gan Klāva Elsberga tekstiem par pasaulē izciliem mūziķiem un Andra Bergmaņa rakstu par novadpētniecību.

52604913913_591d03751d_c.jpg

Rakstnieks Aivars Kļavis. 2022. Foto: Kristaps Kalns

“Man izdevās savākt redakciju, kurā nebija partijnieku vai komjauniešu. Viņi bija brīvdomātāji, un tikai pateicoties tam kaut kas varēja notikt. Mēs sajutām, ka drīkst uzdrīkstēties. Tie, kuri uzdrīkstējās, tie arī kaut ko iekustināja,” abu izdevumu – Avota un Rodņik – ietekmi raksturo A. Kļavis. Ir savādi, ka šāds brīnums tolaik vispār varēja notikt. Visticamāk, žurnāls bija sava veida “nodeva” tā laika PSRS vadītāja Mihaila Gorbačova pieteiktajai “perestroikas” (pārbūve) un “glasnostj” (atklātība) politikai, taču vienlaikus to nekādā veidā nevar uzskatīt par partijas kūrētu “projektu”. Par to liecina kaut vai tas, ka žurnāla veidošanu uzticēja cilvēkam, kurš nebija raustāms īsā partijas saitītē. Līdz ar to, izšķirošais solis bija sperts un viss pārējais – žurnāla noformējums, rakstu tematiskā ievirze, tulkojumu un oriģinālliteratūras izvēle – bija kā ķēdes reakcija, kuru apturēt varēja tikai visu iesākto aizliedzot pilnībā. Par šādu soli neizšķīrās, jo paši (partijas vadība) taču bija apstiprinājuši galveno redaktoru. “Viņiem tā žurnāla mērķis bija varbūt izvilināt pagrīdē esošos rakstniekus ārā, lai redzētu, kas tad notiek,” intervijā Aivaram Ozoliņam Avota tapšanas apstākļus komentē A. Kļavis3. Visticamāk, partijas bosi īsti neapzinājās, kāds process ir aizsācies: “Čeka, tāpat kā ceka, nesaprata, cik tālu tad var būt tā atklātība un kas ir tā atklātība. Nu, acīmredzot nezināja!”

Turklāt, kā A. Kļavim vēlāk atzinusi kāda no tā laika partijas Centrālkomitejas vadošām darbiniecēm, uzraugiem ir bijis bail no saviem uzraugāmajiem, jo pašiem nav bijis skaidrs, kas ir aizliegts, kas atļauts, kā arī – daudzas tēmas cenzoriem ir bijušas vienkārši nesaprotamas. “Bet varbūt tagad jau drīkst?” – ir viens no jautājumiem, kas pamatīgi mulsināja preses un literatūras uzraugus. Robežas bija pārkāptas, un ņemot vērā masu mediju milzīgo ietekmi uz sabiedrību, ko šodien varētu salīdzināt ar t.s. influenceru spēku, Avotam izdevās iekustināt un mainīt cilvēku domāšanu.

Runājot par cilvēkiem un procesiem, kas tolaik iedrošināja Avota galveno redaktoru pašu, A. Kļavis vispirms nosauc vairākus savus kolēģus redakcijā – Vladi Spāri, Rudīti Kalpiņu, Klāvu Elsbergu, Guntaru Godiņu, māksliniekus Sarmīti Māliņu, Andri Breži un citus. Vienlaikus viņš uzsver, ka mākslinieku vidē atļaušanās ir bijusi daudz izteiktāka, nekā literatūras pasaulē, jo māksliniekiem “aizmuguri” jau labu laiku pirms tam gan Rīgā, gan Maskavā visaugstākajā līmenī nodrošināja tāda spēcīga personība, kā Džemma Skulme, kuras viedokli apšaubīt neviens neatļāvās. Rakstnieki pamodās drusku vēlāk un, ņemot vērā, ka viņu darba instruments bija valoda, likumsakarīgi orientējās galvenokārt uz Latviju.

Vai Avots būtu varējis pastāvēt ilgāk? Žurnāla auditorija strauji izsīka līdz ar Atmodas procesu iešanu plašumā un spēkā, kad intelektuāls iedrošinātājs un zemtekstu translētājs vairs nebija vajadzīgs – sākās Tautas frontes, vēlāk – barikāžu laiks, kur par galvenajiem medijiem kļuva radio un iknedēļas laikraksts Atmoda. Iespējams, palīdzējusi būtu žurnāla transformācija un konsekvents valsts atbalsts kvalitatīvam kultūras medijam, taču Latvijas valstiskās atjaunošanas sākumā aktuālāk bija domāt par izdzīvošanu šodien, nevis par procesiem, kas veidos mūs rīt.

1 Kļavis, Aivars. “Avota laiks”, Zvaigzne ABC, 2022. 31. lpp.
2 Godiņš, Guntars. Avots Nr. 4 (aprīlis), 1987. 16. lpp.
3 https://ir.lv/2021/12/13/aivars-klavis-ta-bija-misija-nevis-darbs/

Par projektu

No 2023. gada 3. februāra līdz 2025. gada 12. janvārim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas 2. stāva kreisā spārna zālēs skatāma jauna ekspozīcija “Mūra nojaukšana. Latvijas māksla 1985–1991”, kas vēsta par Latvijas laikmetīgās mākslas procesiem sociālpolitisko pārmaiņu laikā.

Rakstnieks Osvalds Zebris astoņiem izstādē pārstāvētajam autoriem – Sandrai Krastiņai, Frančeskai Kirkei, Helēnai Heinrihsonei, Ivaram Poikānam, Andrejam Kalnačam, Uldim Briedim, Ingrīdai Drāzniecei un Aivaram Kļavem – veltījis eseju, bet mākslinieks Kristaps Kalns iemūžinājis interviju varoņus fotogrāfijās.

Eseju un foto sērijas tapušas pateicoties advokātu biroja “Ellex Kļaviņš” atbalstam. Esejas noklausāmas arī LNMM Soundcloud kanālā un mobilajā lietotnē.