Māksla ne tikai mākslai. Māksla dzīvei
Starpkaru laika Latvijā par vienu no nozīmīgākajām jauno mākslinieku izglītošanās vietām līdzās Latvijas Mākslas akadēmijai kļuva sociāldemokrātu atbalstītās Rīgas Tautas augstskolas (RTA) 1923. gadā dibinātā Zīmēšanas studija, kuras mērķis bija: sagatavot mākslinieciskai darbībai darba jaunatni. Par studijas vadītājiem strādājuši tādi latviešu mākslinieki kā Ludolfs Liberts, Uga Skulme un Sigismunds Vidbergs. Taču augstāko pacēlumu studija piedzīvoja pēc 1928. gada, kad tās vadību uzņēmās Romans Suta.
Sutas laikā mācību process tika padarīts mērķtiecīgāks un plānveidīgāks, tika sastādīta mācību programma 3 kursos, tomēr studijā pavadīto gadu skaits bija atkarīgs no katra audzēkņa talanta, darba spējām un mācībām veltītā laika. Kā liecina studijas reklāmas, tad tajā bija iespējams apgūt ne tikai zīmēšanu un gleznošanu, bet arī tēlniecību, mākslas amatniecību un tehnisko zīmēšanu. Suta pats mācīja zīmēšanu un gleznošanu, bet, lai audzēkņi pilnīgāk apgūtu dažādu mākslas veidu specifiskos aspektus, tika pieaicināti arī citi mākslinieki, kas labāk par studijas vadītāju pārvaldīja konkrētās jomas. Grafisko mākslu specifikā audzēkņiem palīdzēja iedziļināties Sutas kolēģi no Rīgas grafiķu biedrības: Sigismunds Vidbergs pasniedza grafiskās tehnikas, Izaks Frīdlenders palīdzēja apgūt ofortu, savukārt Nikolajs Puzirevskis mācīja kokgriezumu, vēl par pedagogiem studijā strādāja Konrāds Ubāns, mācot gleznošanu svētdienas grupai, tēlnieks Emīls Melderis, arhitektūras mācības pasniedzējs Jurijs Rikovskis u.c.
Savās mākslas nodarbībās Suta uzsvaru lika uz kompozīciju, dzīvo modeļu studijām un agrāko laikmetu lielāko mākslas klasiķu darbu analīzi un vērtēšanu. Šie principi nozīmēja to, ka no audzēkņiem jau pirmajā dienā tika prasīts ne tikai centīgs darbs zīmēšanas, gleznošanas un mākslas vēstures nodarbībās, bet arī patstāvīgie darbi, ko meistars vienmēr rūpīgi izanalizēja. Visu mājas uzdevumu vērtēšanas procesu interesantāku vērta Romana Sutas sulīgā valoda, ko mākslinieks Voldemārs Herberts Krišs Sils atceras tik spilgti, ka rakstam par bijušo skolotāju nosaukumā izmanto meistara izteicienu, bet tekstā to izvērš nedaudz plašāk. Suta vērtēja: Ja figūras, tad tām jābūt ne kropļotām, lai cik stilizētas vai deformētas, bet ekspresīvi „dzīvām”, kaut tās tikai pāris triepienos veidotas. Pēdējās Suta labpatikā sauca par „jefiņiem”. Pretstats jefiņiem skicēs bija „stīvie bandīti”, t.i. figūras, kuru stilizācijas stīvums sākuma laikā bija studijas audzēkņu grafikās.
Pats Romans Suta mākslas apguves procesu RTA Zīmēšanas un gleznošanas studijā raksturojis sekojoši: Pats zīmēšanas process no nejaušas improvizācijas stadijas ar konstruktīvu formālu metodi padarīts par kontrolējamu darbu. Atmesta gaismu un ēnu teorija par labu līnijai, formai. [..] Darba jaunatnes morāliski mākslinieciskais audzināšanas veids ne pa parasto ceļu. Pieeja mākslas faktiem no idejisku, formālu, tehnisku meklējumu puses. [..] Māksla ne tikai mākslai – māksla dzīvei, tamdēļ audzēkņi zin praktisko darbu metodes un tehniku – kokgriezumiem, plakātiem, dekorācijām, logu montāžai, grafikai. Vēl būdami studijas audzēkņi un arī vēlāk, topošie mākslinieki apgūtās prasmes izmantoja reālajā dzīvē, noformējot žurnālus, izstāžu katalogus un ilustrējot grāmatas (Ādolfs Girdvoins, Kārlis Bušs, Augusts Pupa, Kārlis Meija u.c.), darinot politiskos un kultūras plakātus (Ernests Kālis, Jānis Šneiders, Solomons Gūtmanis u.c.), veidojot mēbeļu dizainu (Arvīds Iraids), iekārtojot skatlogus (Jānis Šneiders), darinot vitrāžu projektus (Estere Blīdena, Pauls Šterns), strādājot scenogrāfijā (Ernests Kālis, Vilis Ciesnieks u.c.), bet diemžēl lielākā daļa no šī veikuma šobrīd nav novērtējama, jo saglabājusies tikai nekvalitatīvu preses attēlu vai rakstīto avotu veidā.
Principam māksla dzīvei studijas audzēkņi sekoja arī stājdarbu sižetu izvēlē, lielākoties veidojot kompozīcijas ar sociāla rakstura motīviem no strādnieku un trūcīgo ļaužu ikdienas un darba dzīves, kas arī veido lielāko izstādes eksponātu daļu. Šo vēlmi radošajā darbībā neattālināties no reālās dzīves un pārmetumus citiem māksliniekiem, kas to dara, pavisam tieši izsaka Samuels Haskins izstādē skatāmajā kompozīcijā Mākslu mākslai, atainojot no realitātes atrautu un uz mākoņa strādājošu mākslinieku.
Rīgas Tautas augstskolas desmit gadu jubilejas izstāde 1930.gadā, tai sekojošās studijas izstādes, kā arī mākslinieku biedrības Zaļā Vārna un citas izstādes apstiprināja, ka Romana Sutas pedagoģiskā darbība ir vainagojusies panākumiem, jo tajās vairāku Zīmēšanas un gleznošanas studijas audzēkņu darbi izpelnījās kritiķu atzinību, nereti pat saņemot vērtējumu, ka audzēkņu sasniegumi kā formāli tehniskā, tā māksliniecisko disciplīnu ziņā R.T.A. ir nesalīdzināmi pārāki par attiecīgo gadu kursantiem [Mākslas] akadēmijā. Tā kā mācību procesā liela vērība tika pievērsta dažādu grafikas tehniku (galvenokārt linogriezuma un ksilogrāfijas) apguvei, un studijas beidzēju vidū ir tādi pazīstami grafiķi kā Oļģerts Ābelīte, Aleksandrs Junkers, Jānis Plēpis, Pauls Šterns un citi, mākslas vēsturē šo mācību iestādi galvenokārt skata grafisko mākslu kontekstā.
Pēc Kārļa Ulmaņa apvērsuma 1934. gadā Rīgas Tautas augstskola tika slēgta, tomēr daļa Zīmēšanas un gleznošanas studijas audzēkņu turpināja izglītoties pie Romana Sutas privātā kārtā.
Izstādē Māksla ne tikai mākslai. Māksla dzīvei eksponēti materiāli no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja un privātajām kolekcijām – gan Rīgas Tautas augstskolas Zīmēšanas un gleznošanas studijas audzēkņu mācību laikā tapušie stājgrafikas darbi, gan atsevišķi plakāti, gan planšetes ar ieskanētu fotogrāfiju un lietišķās grafikas darbu attēliem.
Izstādes kuratore: Baiba Vanaga