Politiskā vēršu cīņa Latvijā
20. gadsimta 20.gadu sākumā Latvijas sabiedrība apguva tai pavisam jauno demokrātiskās valsts pieredzi: 1920.gadā tika ievēlēta Satversmes sapulce, kuras galvenais uzdevums bija izstrādāt valsts iekārtas pamatlikumu jeb Latvijas Republikas Satversmi, un 1922.gadā notika gatavošanās pirmās Saeimas jeb nacionālā parlamenta vēlēšanām.
Par politiku diskutēja visur, arī mākslinieka Romana Sutas mātei piederošajā kafejnīcā Sukubs. Šeit arī radās ideja izveidot satīrisku mākslas žurnālu Ho-Ho, kurā partiju politisko cīņu un citu aktualitāšu atspoguļošanā iesaistījās daudzi Sukuba pastāvīgie apmeklētāji – gan žurnālisti un rakstnieki, gan mākslinieki. Žurnāla uzstādījumu tā pirmā numura ievadrakstā 1922.gada 1.maijā noformulēja Dr.Orientācijs (Valdis Grēviņš): „Ho-Ho” ir viss, ko jūs redzat savā priekšā. „Ho-Ho” ir jautra simfonija, kurā var sadzirdēt visas skaņas. „Ho-Ho” ir spogulis, kurā sevi ierauga visi politiķi. [..] „Ho-Ho” ir nežēlīgs. „Ho-Ho” ir nepielūdzams. „Ho-Ho” ir sauciens, kurš liek visstiprākiem nodrebēt. „Ho-Ho” ir izdevums, par kuru jums vēl būs daudz ko galvu grozīt. Un tā arī bija.
Žurnāla Ho-Ho lapaspusēs tika publicētas mākslinieciski augstvērtīgas karikatūras par dažādām telegrāfa aģentūras un avīžu ziņām, zīmēti politiķu un citu sabiedrībā pazīstamu personu sarži un dažādi vēlētāju tipi, kā arī ilustrētas pašu žurnāla līdzstrādnieku radītās Ho-Ho telegrāfa aģentūras jeb HTA humoristiskās ziņas. Katru Ho-Ho numuru jeb saucienu, kā to dēvēja žurnāla veidotāji, ievadīja ilustrēts Dr.Orientācija ievadraksts, kas iezīmēja jaunākās politiskās un sabiedriskās aktualitātes. Izdevuma tapšanā, rakstot feļetonus, pantiņus, karikatūru parakstus un citus satīriskus tekstus, līdzdarbojās arī Rainis, Jānis Jaunsudrabiņš, Oliveretto (Jānis Sudrabkalns), Sukuburs (Jānis Vainovskis), Ludvigs Šanteklērs (Mārtiņš Gailis), Kārlis Krūza un citi literāti. Par to, lai Augusta Ozoliņa un Austras Ozoliņas-Krauzes izdotais satīriskais mākslas žurnāls būtu vizuāli efektīvs un ieturēts vienotā stilā, rūpējās tā dažādu laiku mākslinieciskie redaktori Uga Skulme, Ludolfs Liberts un Sigismunds Vidbergs, Ho-Ho lapaspusēs publicējot paši savas un tā regulāro līdzstrādnieku gleznotāju Aleksandras Beļcovas un Romana Sutas karikatūras, kā arī uzaicinot sadarboties pārējos Rīgas mākslinieku grupas biedrus un citus autorus. Par žurnāla veidotāju vērienu liecina, piemēram, fakts, ka Suta, kas pats savas groteski izteiksmīgās karikatūras reizēm parakstīja ar pseidonīmu Džim Ra, 1922.gada vasarā Berlīnē iepazinies ar vācu mākslinieku Georgu Grosu, uzaicināja šo slaveno satīras meistaru publicēties Ho-Ho lapaspusēs, kas arī noticis.
20.gados Latvijā karikatūras žanrs strauji uzplauka un darbojās vairāki satīriskie izdevumi, tomēr mākslas vēsturē nozīmīgāko lomu no tiem ieņēma tieši Ho-Ho (1922–1924) un atjaunotie Svari (1920–1932), katram ap sevi pulcējot pretēju uzskatu pārstāvjus – Svaros publicējās Jānis Roberts Tillbergs, Rihards Zariņš un citi reālistiskas ievirzes mākslinieki, savukārt Ho-Ho autoru loku veidoja galvenokārt jaunie modernisti, kas atsevišķas mākslas dzīvei veltītās karikatūras parakstīja pat ar Zar.
Aleksandra Beļcova, Romans Suta, Sigismunds Vidbergs un citi viņu loka mākslinieki, sākot ar 1923.gadu, publicējās arī Dr.Orientācija rediģētajā „Kultūras Balss” Satīriskajā kalendārā (1921–1932), kura 1921.gada izdevumā iekļautas arī abas izstādē eksponētās Jēkaba Kazaka karikatūras, Ho-Ho tradīcijās ieturētajā žurnālā Hallo (1927–1928), kas savu darbību mākslinieka Jāņa Plases redakcijā uzsāka gadu pirms 3.Saeimas vēlēšanām, bet tās nesagaidīja, laikrakstā Sociāldemokrāts, kurā publicētās karikatūras Dr.Orientācija redakcijā tika apkopotas krājumā Pie Bābeles torņa (1925), kā arī citos izdevumos.
Daudzi no Ho-Ho un citu 20.gadu satīrisko izdevumu lapaspusēs skatītajiem jautājumiem nav zaudējuši savu aktualitāti arī šodien – 10.Saeimas vēlēšanu gadā. Gan mūsdienās, gan tolaik aktuāli bija priekšvēlēšanu aģitācijas un deputātu kandidātu izvērtēšanas, vēlēšanām sekojošās politiskās izgāšanās un koalīcijas veidošanas, kā arī budžeta sastādīšanas un tamlīdzīgi jautājumi, ko savās karikatūrās un saržos izsmej 20.gadu latviešu mākslinieki.
Izstādē Politiskā vēršu cīņa Latvijā eksponētas modernisma ievirzes autoru zīmētās karikatūras no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja, Rakstniecības un mūzikas muzeja un privātajām kolekcijām.