Rīgas mākslas porcelāns. 1925–1940 Rīgas mākslas porcelāns. 1925–1940
16.10.2012. - 12.12.2012.
Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs

Rīgas mākslas porcelāns. 1925–1940

No 2012. gada 16. oktobra līdz 12. decembrim Krievijas Federācijas Dekoratīvi lietišķās un tautas mākslas muzejā Maskavā Latvijas Nacionālais mākslas muzejs sadarbībā ar Rīgas Porcelāna muzeju, privātkolekcijām un Pētera Avena Labdarības fondu „Paaudze” rīko vērienīgu un reprezentablu izstādi „Rīgas mākslas porcelāns. 1925–1940”. Pirmo reizi tik plaša un daudzveidīga Rīgas mākslas porcelāna skate tiek organizēta un izstādīta ārpus Latvijas robežām.

Izstāde vieno vairākas nozīmīgas un interesantas kolekcijas – Latvijas Nacionālā mākslas muzeja un Rīgas Porcelāna muzeja darbus, kā arī priekšmetus no vairākām privātām kolekcijām. Eksponātu kopums nenoliedzami sniedz izsmeļošu pārskatu par mākslas un rūpnieciskā porcelāna attīstības ainu Latvijā 20. gadsimta 20. un 30. gados. Projekta realizācija ir apliecinājums konstruktīvai un mērķtiecīgai valsts, pašvaldību un privāto partneru sadarbībai.

Izstādē apvienoti vairāk kā 200 mākslinieciski augstvērtīgi porcelāna priekšmeti. LNMM Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja krājums pārstāvēts ar 100, Rīgas Porcelāna muzeja kolekcija reprezentēta ar 31 mākslas darbu, savukārt no privātkolekcijām atlasīts 81 eksponāts. Īpaši tiek izcelts Latvijas Kultūras kanonā iekļautais darbnīcas „Baltars” mantojums, kas glabājas Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja kolekcijā, kā arī citu darbnīcu devums un Rīgā strādājušo M. S. Kuzņecova un J. C. Jesena porcelāna fabriku labākie darbi. Mākslas porcelāna kolekciju papildina neliela (kopā 21 darbs), bet izcila gleznu un grafikas darbu izlase no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājuma, kas spilgti atklāj nozīmīgāko izstādes autoru – Aleksandras Beļcovas, Romana Sutas un Sigismunds Vidberga – citas radošo interešu šķautnes. Izstāde ne tikai demonstrē izcilākos Rīgas mākslas porcelāna priekšmetus, bet arī veido neparasti atraktīvu stāstu par Rīgu 20. gadsimta 20.–30. gados, pilsētas kultūru, sadzīvi, tradīcijām un vēsturi.

Ar Rīgas domes atbalstu tiek izdots kvalitatīvs, bagātīgi ilustrēts katalogs latviešu, krievu un angļu valodā (312 lpp.), kas dod ieskatu porcelāna vēsturē Latvijā. Tas ir pirmais tik apjomīgs šai nozīmīgajai dekoratīvās mākslas nozarei veltītais izdevums, kas apkopo informāciju gan par LNMM un Rīgas Porcelāna muzeja darbiem, gan privātkolekcijām. Katalogā iekļauta informācija par māksliniekiem un apgleznotājiem, kā arī porcelāna priekšmetu markām un autoru parakstiem, kas nākotnē atvieglos porcelāna priekšmetu identificēšanu kā profesionāļiem, tā citiem interesentiem. Kataloga sastādītāja – Inese Baranovska, rakstu autori ir muzeju speciālisti – Inese Baranovska, Dace Ļaviņa, Ludmila Neimiševa, Velta Raudzepa (visas LNMM) un Zanda Zībiņa (RPM).

Izstādei Krievijas Federācijas Dekoratīvi lietišķās un tautas mākslas muzejā Maskavā izstrādāts vienots, pārdomāts iekārtojums un īpaši izstrādāts grafiskais dizains. Koptēlu papildina īpaši noformēti paskaidrojošie informatīvie materiāli, kas paralēli mākslas darbiem raksturo vēsturisko situāciju un attīstību, informē par nozīmīgākajiem autoriem. Ekspozīcijas autors – Jurģis Krāsons.

Izstāde veidota ar mērķi iepazīstināt plašu skatītāju un interesentu loku ar unikālu Latvijas kultūras mantojumu, kas izcilā profesionālā kvalitātē ataino latviešu tautai tuvās tēmas un spilgti atspoguļo Eiropas mākslas modernisma ievirzes, kā arī popularizēt Rīgas pilsētas tēlu starptautiskā mērogā un veicināt aktuālu starpkultūru dialogu.

Vairāk par izstādi un tās autoriem

20. gadu sākumā tikko neatkarību ieguvušajā Latvijā iezīmējās nacionālās mākslas identitātes veidošanās un spilgtu radošo personību tapšanas laiks. Latviešu mākslinieki, kas uzskatīja sevi par jaunā laikmeta pārstāvjiem, izvirzīja ambiciozu mērķi – radīt mākslu, kas, atrodoties saistībā ar aktuālajām norisēm Eiropas mākslā, vienlaicīgi nezaudētu nacionālo savdabību. Šā virziena ievērojamākos gleznotājus nodarbināja ne tikai šauri profesionāli jautājumi, bet arī doma par nacionālo ideju apgarotas, stilistiski vienotas priekšmetiskās vides veidošanu. Viens no entuziastiem, kas vēlējās īstenot jaunus estētiskus uzskatus tēlotājā un dekoratīvajā mākslā, bija Romans Suta (1896–1944). Trīs jaunie mākslinieki – gleznotāji Romans Suta, Aleksandra Beļcova (1892–1981) un grafiķis Sigismunds Vidbergs (1890–1970) centās latviešu dekoratīvajā mākslā radīt vienotu stilu, kurā harmoniski iekļautos laikmetīgas novitātes un nacionālās kultūras tradīcijas. Diemžēl šīm iecerēm par stilistiski vienota modernā interjera radīšanu nebija lemts īstenoties pilnībā. 1925. gada 1. februārī oficiāli reģistrētā Mākslinieciskās rūpniecības un mākslas popularizēšanas sabiedrība „Baltars” (no latīņu ars Baltica – Baltijas māksla) pastāvēja tikai līdz 1928. gadam, bet tās mākslinieku īslaicīgais radošais posms ne tikai atstājis spilgtas pēdas Latvijas dekoratīvās mākslas vēsturē, bet arī kļuvis par nozīmīgu 20. gadsimta latviešu klasiskā modernisma mantojuma sastāvdaļu.

Darbnīcas „Baltars” pozitīvais piemērs iedvesmoja arī citus māksliniekus nodarboties ar porcelāna apgleznošanu. Iespējams, tieši šie panākumi un spožie darbības gadi atstāja ietekmi uz Sigismunda Vidberga daiļradi, kas mudināja viņu turpināt aktīvi strādāt citā jau vēlāk dibinātā darbnīcā – „Burtnieks” (1929–1939). Vāžu apgleznojumi pēc Sigismunda Vidberga metiem dalāmi divos tematiskos lokos: viena tēmu daļa saistās ar vizuāli estētiskā Art Déco stila interpretāciju, radot rafinēti fascinējošus modernās sievietes tēlus, otra – ar latviešu tautas dzīves tēlojumu. Būdams grafiķis, Vidbergs gleznojumam izvēlējies tumšas krāsas – melnais, tumši zaļais un zelts, kas, kontrastējot ar sniegbalto porcelāna virsmu, ideāli sader dekoratīvi bagātā skanējumā. Darbnīcas „Burtnieks” pastāvēšanas 10 gados latviešu mākslas porcelāna attīstībā atstājusi paliekošu ieguldījumu, bet mākslinieciskā ziņā tomēr nesasniedz darbnīcas „Baltars” virsotnes. Tālākā gaitā darbnīcas devums varēja izvērsties arī plašāks un interesantāks, ja vien nebūtu sācies Otrais pasaules karš, kura dēļ darbnīca bija jāslēdz.

Pētot artefaktus un dokumentālas liecības, var secināt, ka Latvijas mākslas porcelāna virzību un attīstību 20. gadsimta 20.–30. gados noteica nevis keramiķi, bet gan tēlotājas mākslas meistari – ievērojami latviešu gleznotāji un grafiķi. Mākslinieku avangardistu vidū izcili spilgta personība bija Rīgas mākslinieku grupas biedrs Niklāvs Strunke (1894–1966), gleznotājs, grafiķis un scenogrāfs, arī lietišķās mākslas darbu – vitrāžu, mēbeļu komplektu un rotu metu autors, kas aktīvi iesaistījās vēl jaunajā porcelāna apgleznošanas jomā. 1933. gadā Niklāvs Strunke sadarbojās ar J. C. Jesena porcelāna fabriku, izstrādājot un piedāvājot metus ne tikai dekoratīvu šķīvju un vāžu apgleznošanai, bet arī funkcionāliem, ikdienā lietojamiem galda servēšanas traukiem. Līdztekus darbam fabrikā viņš kopā ar gleznotāju Erastu Šveicu (1895–1992)nodibināja porcelāna apgleznošanas darbnīcu „Rīgas porcelāns” („RI PORS”), kura darbojās ļoti īsu laiku – no 1933. līdz 1934. gadam. Strunkes tautiskie porcelāna apgleznojumi tematiski sabalsojas ar viņa grāmatu ilustrācijām, par kurām mākslinieks ticis vairākkārt godalgots gan Latvijā, gan ārzemēs. Šeit valda teiksmaina simbolika, optimistiska noskaņa un dzīvotprieks, sajūtama tautas mentalitātes dziļa izpratne. Zīmējumu kompozīcijas ir skaidras, precīzas, krāsas – košas un dzidras.

„Baltara” mākslinieciski augstvērtīgais sniegums mudināja arī lielo rūpnīcu – akciju sabiedrības „M. S. Kuzņecovs” un „J. C. Jesena porcelāna fabrikas” – vadībai aktīvāk pievērsties unikālajam mākslas porcelānam, kā arī uzlabot masveida produkcijas māksliniecisko kvalitāti. Pavērās perspektīva attīstīt saikni „patērētājs – ražotājs – mākslinieks”. Jāsecina, ka ciešāka sadarbība ar profesionāliem māksliniekiem 20. gadsimta 30. gados izveidojās Kuzņecova fabrikai. Nepilnos 10 gados tika paveikts diezgan daudz – sadarbības uzskatāmākais rezultāts bija galvenokārt izstāžu darbi un pēc īpašiem pasūtījumiem izgatavotu reprezentatīvu priekšmetu kopums. Piemēram, Romans Suta sadarboties ar Kuzņecova fabriku sāka 1931. gadā. Mākslinieka uzdevums bija piedāvāt trauku formu dizaina paraugus, kā arī dekoru metus gan mākslas priekšmetiem, gan sērijveida izstrādājumiem.

20. gadsimta 20.–30. gados porcelāna mākslas joma bija tā, kas jaundibinātajai Latvijas valstij atnesa izcilus panākumus vispasaules izstādēs Parīzē un Briselē („L’Exposition internationale des Arts décoratifs et industriels modernes 1925”, „L’Exposition universelle et internationale de Bruxelles 1935”, „L’Exposition internationale des Arts et techniques dans la Vie moderne 1937”), gan izceļot autoru mākslinieciskās individualitātes un talanta spilgtumu, gan iepazīstinot ar nozares (mākslas darbnīcu un fabriku ražojumu) attīstību un novitātēm – nacionālo iezīmju apvienojumu ar laikmetam raksturīgiem modernisma meklējumiem.

Diemžēl līdz mūsdienām ir nonākuši salīdzinoši nedaudzi darbi, tāpēc ražojumi ar „Baltars” marku kļūst par muzeju un privāto kolekciju lepnumu. Šodien šķiet neiespējami, ka ilgāku laiku tie bija gandrīz aizmirsti – netika eksponēti vai tika rādīti sporādiski. Rīgas mākslas porcelāns izraisa neapšaubāmu interesi gan kā brīnišķīgs piemērs gleznotāju un grafiķu jaunradei dekoratīvās mākslas jomā, gan kā veiksmīga pieredze aktuālu tendenču – klasiskā modernisma un Art Déco izmantojumā, kas atspoguļoja savu laikmetu un tā estētiskos ideālus. Nav nejaušība, ka, kad 20. gadsimta 90. gados dažādās valstīs (Vācijā, Holandē, Dānijā un Zviedrijā) tika rādītas 20.–30. gadu latviešu mākslas izstādes, ekspozīciju centrālā vieta tika atvēlēta darbnīcas „Baltars” porcelānam.


Norises vieta

Krievijas Federācijas Dekoratīvi lietišķās un tautas mākslas muzejs, Maskava