Par rindām. Astra Spalvēna, ēdiena kultūras pētniece

Pirmo reizi mūžā noģību 1985. gada vasarā. Rinda pie 35. veikala durvīm nemaz nekustējās. Gluži kā gaiss tai vasaras rītā, kas pa nakti pat nebija paguvis atdzist. Dažas tantes tālāk stāvēja Anda no blakus kāpņu telpas, un mēs pārmijām īsus izsaucienus. Rindas galā nostājās Dace – arī no mūsu sētas. Papļāpāt neizdevās, jo baidījāmies pazaudēt savu vietu rindā. Šodien es nespēju atcerēties nevienu preci lielajās stiklotajās vitrīnās. Arhīva fotogrāfijas rāda, ka veikali togad varēja būt pavisam tukši. Tajā rītā vecāki mani, sākumskolas knīpu, bija aizsūtījuši uz veikalu vēl pirms brokastīm. Sakarsušais asfalts piecstāvu māju ieskautajā sētā uzturēja nemainīgu diennakts tveici. Mana plauksta ar sažņaugtajām monētām bija sasvīdusi. Rinda nesa mani tuvāk kasei un deniņos pulsēja doma – vai man pietiks naudas? Laikam es vēl nepratu skaitīt. Vai arī nesapratu naudas vērtību – manā krājkasītē žvadzēja metāla monētas ar Ļeņina galvu, bet es nezināju, ko par tām pirkt. Nebija nekā, ko par tām pirkt. Kad rindā pirms manis bija palikusi tikai viena tante, pēkšņi man acīs satumsa, ķermenis sazvārojās un saļimu. Blakus uz akmens flīzēm izklātās grīdas nodžinkstēja tīkliņš ar tukšajām krējuma burciņām, kas bija jānodod pārdevējai. Es pazaudēju savu rindu.

Padomju laikā rindās stāvēja gan pēc ikdienišķiem produktiem – desām un ziepēm, gan īpašām deficīta precēm – apelsīniem un grāmatām, tādām kā Vējiem līdzi vai Gulta ar zelta kāju. Neklātienē varēja stāties rindā, lai dabūtu dzīvokli, nopirktu mašīnu vai viesistabas iekārtu. Sievietēm stāvēšana bezgalgarās rindās bija ikdienas daļa. Daudzas preces pārdeva specializētos veikalos, tādēļ vajadzēja izstāvēt rindu pie maizes veikala, tad – pie gaļas veikala, un pēc tam vēl – pie sakņu veikala. Ja rindas nebija, tad skaidrs, ka arī veikalā nekā nebija. Ja kaut ko varēja nopirkt bez rindas, tad skaidrs, ka tas nebija pirkšanas vērts. Par padomju sievietes tēla neatņemamu modes aksesuāru bija kļuvusi avosjka – no rupja diega tamborēts lielacu iepirkumu tīkliņš, kuru varēja ērti ielocīt somā vai kabatā un vienmēr nēsāt līdzi. Nosaukums radies no krievu valodas vārda avosj – ‘varbūt’, ‘ja nu’. Ja nu paveicas? Ja nu kaut kur izmesti cīsiņi vai bērnu zābaciņi? Rindā stājās, pirms vēl tapa skaidrs, ko tur dod.

Mana mamma atceras, ka vīrieši pārtikas rindās stāvējuši reti. Sievietes rindā vienoja kopīgs uzdevums – iegūt vajadzīgo lietu, bet šķīra konkurence cīņā par ierobežotā daudzumā pieejamo preci. Satīriķis Valdis Artavs konstatē: “Tur, kur rinda iet bez steigas, katrai draudzībai ir beigas.” Bezgalīgo un tukšo rindā stāvēšanas laiku varēja piepildīt komunicējot – klačojoties, bezjēdzīgi tarkšķot vai uztraukti kladzinot –, vai arī, izlādējot uzkrājušos agresiju. Sieviešu laiks stāvēja uz vietas, bet personīgā telpa izšķīda rindas ciešajā virzītiesvēlmē. Rinda pārvērta personības anonīmās biedrenēs, pilsonītēs. Rindu bija tik daudz, tās bija tik garas, ka aiz tām vairs nebija saskatāma iespēja nestāties rindā.

Kad es pirmo reizi noģību, tas nebija no neēšanas vai karstuma. Tas bija aiz paklausības.

Par ekspozīciju

Ekspozīcija, kas kopš 2023. gada 3. februāra skatāma Mākslas muzeja galvenās ēkas 2. stāva kreisā spārna zālēs, vēsta par Latvijas laikmetīgās mākslas procesiem sociālpolitisko pārmaiņu laikā.

Par audio maršrutu

Audio maršrutā apmeklētājiem ir iespēja noklausīties astoņus komentārus par izstādes mākslas darbos skartajām tēmām. Šīs pārdomas pievēršas gan Atmodas laika reālijām – rindām, tautas manifestācijām, Interfrontei un Berlīnes mūrim, gan arī joprojām aktuālām parādībām – feminismam, atkritumiem, pieminekļiem un televīzijai. Komentāru autori ir vēsturnieki Gustavs Stenga un Edgars Engīzers, feminisma teoriju pētniece Jana Kukaine, kultūrpētnieks Deniss Hanovs, ēdiena kultūras pētniece Astra Spalvēna, mākslas kuratore Solvita Krese, bijušais LTV ģenerāldirektors Jānis Holšteins un vides aktīviste Maija Krastiņa. Katrs no viņiem ir savas jomas speciālists, kas aplūko tēmu no individuāla – gan subjektīvi emocionāla, gan akadēmiski pētnieciska – skatupunkta. Šis materiāls ļauj plašāk iepazīties ar tā laika kontekstu, kā arī paraudzīties uz Atmodas perioda aktualitātēm šodienas acīm.

Audio komentārus ierunājuši ekspozīcijas kuratores Līna Birzaka-Priekule un Agnese Zviedre, kā arī aktieris Ritvars Toms Logins. Muzikālā noformējuma autore – Grieta Sīpola.

Audiogids tapis, pateicoties Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstam.

Mobilais ceļvedis kā atsevišķa sadaļa ir pieejams LNMM mobilajā lietotnē “Mākslas muzejs” latviešu un angļu valodās. Apmeklētāji aicināti bez maksas lejupielādēt mobilo lietotni savos viedtālruņos. Audiogida izmantošanai ekspozīcijā nepieciešams savs mobilais tālrunis un austiņas, taču šos stāstus var klausīties arī jebkurā citā vietā, kur nodrošināts interneta pieslēgums.