Uldis Briedis. Brīvības vāgūža fotogrāfs Briedis

Par cilvēkiem ar īpaši gruntīgu dzīvotgribu un intensīvu dzīvošanu saka: “O, tā jau vesela pasaule!” Tik daudz ar viņu notiek un ir noticis, ka vienā pasaulē nevar sabāzt, vajag vienu veselu pasauli tikai viņam vien – atsevišķi. Fotogrāfs Uldis Briedis ir viena tāda pasaule, kurā ir jūrā iešanas laiks, Liepājas bohēmas laiks, Rīgas un “Padomju Jaunatnes” laiks, Atmodas procesu laiks, “Dienas” laiks un sazin vēl kādi citi laiki. Un dučiem cilvēku, kas īsākā vai garākā distancē, katrā no šiem laikiem, soļojuši kopā ar Briedi un paķēruši kaut ko sev līdzi. Viņš pats paķēris krietni daudz bilžu – sākot jau no pagājušā gadsimta sešdesmitajiem, vēl kā foto amatieris, vēlāk kā talantīgs preses fotogrāfs un nozīmīgu norišu, cilvēku dokumentētājs.

Profesionāla fotogrāfa gaitas Uldim Briedim sākās sešdesmito gadu vidū, – lielā mērā pateicoties liepājniekam, dzejniekam un publicistam Olafam Gūtmanim, kurš piedāvāja Uldim kļūt par fotoreportieri Liepājas rajona laikrakstā. Pirms tam Uldis bija sācis strādāt par jūrnieku – vispirms izmācījies par traļmeistaru, tad izgājis kapteiņa kursus un piecus gadus gājis jūrā. Padomju laika absurdā “saimniekošana” nodarīja lielu kaitējumu jūrai, – pieredzētais jaunajā jūrniekā bija radījis visai nomācošu sajūtu, tāpēc piedāvājums profesijas maiņai Uldim nāca īstajā brīdī. Nekādas lielās pieredzes fotografēšanā Uldim nebija, taču viņa rīcībā jau tolaik bija kāda cita nozīmīga īpašība, kas trāpīgi raksturo viņu kā fotogrāfu. “Uldis Briedis ir Dieva dots fotogrāfs. Šīs dotības nosaka viņa sirsnīgā un labvēlīgā attieksme pret cilvēkiem, pret savu tautu. Viņš ir dzejnieks vizuālo parādību uztverē,” grāmatā “Vāgūzis”, kas veltīta leģendārai mākslinieku, publicistu un žurnālistu pulcēšanās vietai Liepājā, saka Olafs Gūtmanis¹. Briedis pats ir pārliecināts, ka izšķiroša jebkurā profesijā bija un ir attieksme un domāšana, kas jebkādos apstākļos ātri ļauj “apjaust lietu kārtību”.

Uldis Briedis ir viens no tiem fotogrāfiem, kurus padomju laikā bija jāpieskata un jāiegrožo, jo “lietu kārtības” saprašana un vēlme pieredzēto manifestēt, ir diktatūrām bīstama parādība. Par vienu no spilgtākajām akcijām kļuva pusgadu ilgušais velobrauciens uz Vladivostoku (1975.g.), – formāli, lai dokumentētu ceļojumā pieredzēto žurnāla “Zvaigzne” vajadzībām, bet faktiski, lai apmeklētu t.s. latviešu kolonijas, kas izveidojās vēl cariskās Krievijas laikā. Fotoreportāža (U. Brieža foto un Ingvara Leiša teksts) tika aizliegta, tāpat kā dokumentālā filma par braucienu, “akcija” tika asi kritizēta kompartijas vadības līmenī un Uldis nonāca čekas uzmanības lokā. Kādu laiku bildes publicēja ar pseidonīmu. Visticamāk, baltā patiesība, dažkārt trāpīgā fotogrāfijā īpaši izcelta un pietuvināta, bija tas, kas Ulda Brieža pieejā nomenklatūrai koda kaulā visvairāk.

Uldis Briedis ir dzimis Ārlavas pagastā – tā ir arī pirmās latviešu atmodas enerģiskā darbinieka un jūrniecības veicinātāja Krišjāņa Valdemāra dzimtā puse. Viņus abus vieno kaislība uz jūru un apbrīnojams garaspēks. Brieža fotogrāfijās tā vai citādi ir ienākusi pirmā brīvā Latvija, sajūta par “tiem laikiem”, tāpēc viņš ir viens no cilvēkiem, kas savieno abas Latvijas un apliecina mūsu valsts nepārtrauktību spītējot okupācijai. “Par brīvu Latviju esmu funktierējis no bērna kājas, jo man bija tā laime klausīties inteliģentos brīvās Latvijas cilvēkos. Tāpēc Atmodas laikā man nebija nekā īpaši jāgatavojas, es uzreiz biju tam pilnībā gatavs,” viņš saka, bet par bailēm no padomju represijām vien pasmejas. “Galvenais ir domāt brīvi un bez aizspriedumiem. Tad nav no kā baidīties.”

Ulda Brieža fotogrāfijas teju 50 gadu garumā ir dokumentējušas laiku un cilvēkus. “Piefleitēt var jebko, bet paliks tas, kas ir svarīgs. Ja esi trāpījis, tas nepazudīs. Tas ir dokumentālā foto spēks,” viņš saka. 1969. gada žurnālā “Liesma”, pie pirmajām Ulda Brieža fotogrāfijām, kas publicētas kādā t.s. lielajiem preses izdevumiem, kāds cits nozīmīgs fotogrāfs – Gunārs Janaitis –, raksta, ka viņš [Uldis Briedis] “nemitīgi meklē, kā izteikt savu ideju ar foto līdzekļiem.”² Apskatot vairāk nekā 700 lappušu biezo veltījumu Ulda fotogrāfijām “Laika mednieks”, var secināt, ka ideju, kas spēj aizraut pašu un apkārtējos, viņam nekad nav trūcis.

Uldis ir no tiem cilvēkiem, kuri visu mūžu iemanto un saglabā draugus. Lasu daudzus apcerējumus, ko Uldim ir veltījuši neskaitāmi viņa domu un laika biedri, – tajos nevar nepamanīt kādu vienojošu vērtējumu, kas atkārtojas visos tekstos. Runa ir par U.B. (tā viņu mēdza saukt draugu lokā) humora izjūtu, par atļaušanos būt “ārpus rāmjiem” gan stingri ierāmētajā padomju ikdienībā, gan arī vēlāk – romantiskajā valstiskuma atgūšanas sākumā. Te vēlreiz jāpiemin “Vāgūzis” – Ulda Brieža dzīvesvieta Liepājā pagājušā gadsimta septiņdesmitajos. “Uldis allažiņ ir pārsteidzis ar negaidītībām. Atļāvies to, ko citi neatļautos. Un mūždien spraucies laukā no visa veida ierāmējumiem,” raksta Ēriks Hānbergs, pieminot, ka dzīvoklī ar iedēvējumu “Vāgūzis” pat padomju nomenklatūras darbinieki atļāvās “nestērķelēti uzvesties un runāt.”³ Lasīt par “Vāgūža” laikiem un cilvēkiem ir gluži kā skatīties aizraujošu kino, kur absurds mijas ar atklāsmi un daudzu spilgtu personību saskarsme rada situāciju neprognozējamību, kuru tik ļoti gribas piedzīvot mums visiem. Kā Uldim Briedim veltītā esejā raksta publicists Egīls Zirnis, “(..) pat skumji un drūmi notikumi viņa skatījumā kļūst jocīgi un priecīgi, izraisot klausītājā skumjas par to, ka viņam nav bijis lemts tajos piedalīties.”⁴ “Vāgūža” magnētisko pievilkšanas spēku piemin arī kinoscenārists Armīns Lejiņš, sakot, ka “svarīgs ir ne tikai talants, ne tikai humora (taču ne pekstiņu!) izjūta un “ērgļa acs”, tikpat svarīga ir arī personības oriģinalitāte. Tieši šī personības oriģinalitāte – ne bohēma pati par sevi – savulaik vilināja aktierus, režisorus, dzejniekus, žurnālistus, muzikantus, gleznotājus ciemoties Liepājas “Vāgūzī”.”⁵

Ar Uldi mēs tiekamies viņa mājās Valdemārpilī, 2022. gada augustā. Uzkrītoša ir viņa vēlme būt un palikt cilvēkam otrpus fotokameras acij, kurš ir vērojis, pamanījis un dokumentējis, taču nekādā veidā negrib tikt celts uz godinošiem pjedestāliem. Pārskatot neskaitāmas fotogrāfijas, kas raksturo Atmodas sākumu, cenšamies uzmeklēt pašu pirmo bildi, kas varētu liecināt par pārmaiņu tuvošanos. Izvēle ir pārāk plaša, taču galu galā apstājamies pie Jaunatnes preses svētkiem Dzegužkalnā, kas notika 1987. gada jūnijā. Uldis šos svētkus iemūžināja bildēs, viņa sieva, žurnāliste Inta Lehmusa-Briede, kura tolaik strādāja “Padomju Jaunatnē” un bija viena no preses svētku rīkotājām, atceras, ka šī bija viena no pirmajām atklātajām diskusijām par politiski aktuāliem jautājumiem, kas notika sabiedriski nozīmīga, apjomīga pasākuma ietvaros. Vēlāk sekoja tautas manifestācijas Mežaparkā, pie Brīvības pieminekļa, Daugavmalā, barikādes. Vaicāts par to, kā tolaik, kad situācija mainījās stundu laikā, ir bijis iespējams paredzēt, kur un kad būs jābildē, Uldis uzsver to, ka fotogrāfam nozīmīgus mirkļus ir jābūt gatavam dokumentēt nepārtraukti. “Brīdī, kad situācija, pati dzīve man piegādā momentu, man ir jābūt gatavam reaģēt.”⁶

Par projektu

No 2023. gada 3. februāra līdz 2025. gada 12. janvārim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas 2. stāva kreisā spārna zālēs skatāma jauna ekspozīcija “Mūra nojaukšana. Latvijas māksla 1985–1991”, kas vēsta par Latvijas laikmetīgās mākslas procesiem sociālpolitisko pārmaiņu laikā.

Rakstnieks Osvalds Zebris astoņiem izstādē pārstāvētajam autoriem – Sandrai Krastiņai, Frančeskai Kirkei, Helēnai Heinrihsonei, Ivaram Poikānam, Andrejam Kalnačam, Uldim Briedim, Ingrīdai Drāzniecei un Aivaram Kļavem – veltījis esejas, bet mākslinieks Kristaps Kalns iemūžinājis interviju varoņus fotogrāfijās.

Eseju un foto sērijas tapušas pateicoties advokātu biroja “Ellex Kļaviņš” atbalstam. Esejas noklausāmas arī LNMM Soundcloud kanālā un mobilajā lietotnē.