Tēlniece. Lea Dāvidova-Medene Tēlniece. Lea Dāvidova-Medene
30.09.2022. - 05.02.2023.
Latvijas Nacionālais mākslas muzejs

Tēlniece. Lea Dāvidova-Medene

Izstāde ciklā “Paaudze”

No 2022. gada 30. septembra līdz 2023. gada 5. februārim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas 2. stāva labā spārna zālēs (Rīgā, Jaņa Rozentāla laukumā 1) ciklā “Paaudze” norisināsies izstāde “Tēlniece. Lea Dāvidova-Medene”.

Izstāde pievēršas vienai no spēcīgākajām personībām Latvijas 20. gadsimta 2. puses tēlniecībā – Leai Dāvidovai-Medenei (1921–1986), kuru pamatoti var saukt par nepārspētu portreta žanra attīstītāju Latvijas mākslā.

Lea Dāvidova-Medene piedzima neatkarīgā Latvijā, Kuldīgas novada Sātiņu pagastā, taču akadēmisko izglītību ieguva Padomju Latvijā – 1949. gadā ar diplomdarbu “Skrējēja”, kura vadītājs bija Teodors Zaļkalns, viņa absolvēja Latvijas PSR Valsts mākslas akadēmijas Tēlniecības nodaļu. Mākslinieces pirmie patstāvīgie darbi atbilda metodiski stingri ieviestajiem un jau akadēmijā nostiprinātajiem sociālistiskā reālisma principiem. 1951. gadā Dāvidova-Medene sāka piedalīties izstādēs, tapa pirmie pasūtījumi, kuri apliecina laika nostādnes: māksla bija ideoloģijas instruments, reālistiska pēc formas un sociālistiska pēc satura. 1956. gadā tēlniece uzņemta par LPSR Mākslinieku savienības biedri un ievēlēta valdē.

Tomēr jau 50. gadu otrajā pusē, līdz ar Hruščova atkusni, kas ienesa lielāku brīvību mākslā, Lea Dāvidova-Medene sāka izkopt individuālu rokrakstu un izstādēs pieteica sevi kā talantīgu portretisti. Viņas apbrīnojamās darbaspējas, no tēlniecības klasiķiem – Teodora Zaļkalna un Emīla Meldera – gūtā akadēmiskā skola, kā arī izvēle pievērsties padomju mākslā populārajam un par vienu no hierarhiski augstākajiem žanriem uzskatītajam portretam ļāva Dāvidovai-Medenei profesionāli pilnvērtīgi realizēties.

Gan tēlnieces radošā darba attīstībai, gan visai Rīgas mākslinieku dzīvei nozīmīgs bija 1960. gadā jaunuzceltais Mākslinieku nams Daugavmalā, Komjaunatnes krastmalā (mūsdienās – 11. novembra krastmala). Nama pirmajā stāvā atradās tēlniekiem paredzētas darbnīcas, kur no 1962. gada strādāja Lea Dāvidova-Medene un citi meistari. Sešdesmitie gadi bija arī akmens tēlniecības uzplaukuma laiks – paralēli bronzā lietiem portretiem māksliniece, līdzīgi kā viņas laikabiedri, pievērsās granīta un marmora kalšanai. Gan akmens tēlniecības tradīcijai, gan 60. gadu skarbā stila principiem bija raksturīga virzība uz vispārinājumu un heroisko. Tēlniekiem tas nozīmēja interesi par plastiski konstruktīvo elementu lietojumu, kas palīdzēja tēla vispārinājumu panākt ar formu.

Turpmākajos gados Medenes māksla saglabāja reālistisku raksturu, taču attīstījās portretu tektoniskā skaidrība, formu nosacītība, drosmīga stilizācija un arī apzināti pārspīlējumi – pagarināti kakli, krasi sejas pagriezieni, nospriegotas izteiksmes, atsevišķu sejas elementu hiperbolizēts izcēlums un vienlaikus – atsacīšanās no sīkām detaļām. “Māksliniekam vajadzētu būt tik stipram, lai spētu būt vienkāršs. Viss, kas sarežģī uztveri, nāk darbam par ļaunu. Tas ir duļķojums, kas peld pa virsu – gan ūdenim, gan dzīvei, gan mākslai. Kā teica Zaļkalns – māksliniekam vajadzētu tvert dziļāk,” tā par savu darba metodi sacījusi tēlniece.

Portretus, līdzīgi kā viņas skolotājs, profesors Teodors Zaļkalns, Lea Dāvidova-Medene dēvēja latviskajā vārdā “ģīmetne”. Klātienes seansos meistares darbnīcā tika aicināti viņas rūpīgi izraudzīti ģīmetņu modeļi – laikabiedros, kolēģos, domubiedros un, protams, sociālistiskā darba pirmrindniekos Dāvidova-Medene meklēja netipiskus un spēcīgus raksturus. Tāpēc izstāde veidota kā izlase, kas sniedz ieskatu visos tēlniecības radošās darbības posmos, ģīmetņu modeļus atklājot kā autorei nozīmīgus gara radiniekus – sākot no agrīnā portreta “Rucavas zvejniece” (1958), kura prototips ir mākslinieces mātesmāsa Anna Baltais, turpinot ar pirmo cietā materiālā – melnajā granītā – kalto darbu, kas atnesa jaunajai tēlniecei kritikas atzinību, – grafiķa Pētera Upīša portretu (1960), bet tālāk iepazīstinot ar tuvu laikabiedru-mākslinieku portretējumiem, skatuves mākslas pārstāvjiem un citiem izciliem darbiem no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijas.

Savas dzīves laikā Lea Dāvidova-Medene guva kritikas un varas atzinību: 1965. gadā viņa saņēmusi Latvijas PSR Valsts prēmiju, 1966. gadā – Latvijas PSR Nopelniem bagātās mākslas darbinieces goda nosaukumu. Dāvidovas-Medenes darbnīcā nemitīgi paralēli tapa vairāki darbi, viņa aktīvi piedalījās izstāžu dzīvē, sarīkoja daudzas personālizstādes. Sabiedriskajā dzīvē – intervijās, diskusijās, Mākslinieku savienības kongresos – tēlnieces balss izskanēja pārliecinoši, nereti arī asi, un tai bija svars. 1985. gadā Vērmanes dārzā tika atklāts Leas Dāvidovas-Medenes veidots piemineklis Krišjānim Baronam. Autores veidotie portreti ievērojamām kultūras personībām skatāmi pilsētvidē ne tikai Rīgā, bet arī citviet Latvijā – Madonā, Skrīveros, Tadenavā un citur.

Patlaban ir pagājuši nedaudz vairāk kā simts gadi kopš piedzima tēlniece Lea Dāvidova-Medene, taču iespējas iepazīties ar Latvijas 20. gadsimta otrās puses mākslu muzeja ekspozīcijās ir ļoti ierobežotas, tādēļ ir likumsakarīgi, ka meistares vārds ir vairāk pazīstams lielākoties tikai mākslas zinātājiem.

Leas Dāvidovas-Medenes dzīve aptvēra sarežģītu periodu Latvijas mākslā, un viņa saskārās arī ar kompromisiem, kas saistīti ar sociālistisko ideoloģiju un tās izpausmēm mākslā un sadzīvē. Tomēr, šodienas acīm raugoties uz autores radošo mantojumu, ir skaidrs, ka tas pārsniedz jēdziena “padomju māksla” apzīmogojumu. Tā ir profesionālas tēlnieces un spēcīgas personības radīta māksla, kas spēj gan vēstīt par savu laiku, gan pārsteigt ar vitalitāti un emocionāli uzrunāt mūsdienu skatītāju.

Lai pietuvotos Leas Dāvidovas-Medenes personībai un laikabiedriem, izstādi papildina dokumentālas liecības no mākslinieces ģimenes arhīva, Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva (Latvijas Nacionālais arhīvs).

Teksts: Arta Vārpa

Par izstāžu ciklu “Paaudze”

Ikviena paaudze pieder kādam laikmetam. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) izstāžu cikls “Paaudze” aizsākās 2016. gadā, fokusējoties uz 20. gadsimta otrās puses mākslu. Cikla programma tiek realizēta LNMM galvenās ēkas 4. stāva izstāžu zālēs un no 2021. gada arī 2. stāva labā spārna ekspozīciju telpās. Notikušas izstādes tādām ievērojamām Latvijas mākslas personībām kā Boriss Bērziņš, Felicita Pauļuka, Daina Riņķe, Henrijs Klēbahs, Līvija Endzelīna, Hilda Vīka, Gunārs Krollis, Džemma Skulme, Romualds Geikins, Daina Dagnija, Jānis Pauļuks, Māra Kažociņa, Inta Celmiņa, Auseklis Baušķenieks, Gunārs Cīlītis, Jānis Aivars Karlovs, Lea Dāvidova-Medene. Sagatavošanā ir izstādes Birutai Baumanei, Imantam Vecozolam, Aijai Jurjānei, Rolandam Kaņepam, Rūsiņam Rozītem, Līgai Purmalei.

Teksts: Elita Ansone


Izstādes kuratore

Arta Vārpa, Latvijas tēlniecības un objektu kolekcijas glabātāja / Latvijas Nacionālais mākslas muzejs

Izstādes māksliniece

Tatjana Raičiņeca

Izstāžu cikla “Paaudze” kuratore

Dr. art. Elita Ansone, Kolekciju un zinātniskās izpētes nodaļas ARSENĀLS vadītāja (20. gs. 2. puse – 21. gs.) /
Latvijas Nacionālais mākslas muzejs

Norises vieta

Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenā ēka /
2. stāva labais spārns
Jaņa Rozentāla laukums 1, Rīga

Saistītās preses relīzes