Ekspozīcijas teksti digitāli
"Latvijas māksla 1780–1890"
19. gadsimtā Latvijas tēlotāja māksla profesionalizējās, arvien lielāku nozīmi ieguva Eiropas mākslas centros akadēmiski izglītoti mākslinieki. Tālaika Krievijas Impērijas rietumu provincē vēsturiskie un kultūras sakari noteica vācu un krievu centru dominējošo ietekmi, noturīgas lokālās tradīcijas vēl neradās. Līdz ar akadēmisma principiem laikmeta stila attīstība ienesa ieceļotāju un vietējo autoru darbos klasicisma, romantisma un bīdermeiera reālisma atbalsis.
Zeme, ko mūsdienās zinām ar Latvijas vārdu, 18. gadsimta gaitā pakāpeniski tika iekļauta Krievijas Impērijas sastāvā. Izveidojās kultūrtelpa, kas 19. gadsimtā pazīstama ar nosaukumu “Baltijas guberņas” – Igaunija, Vidzeme un Kurzeme. Šos novadus politiski un saimnieciski vienoja vācu muižniecības vara, vācu valoda, luterticības dominante un gadsimtiem ilgā piederība Eiropas, pārsvarā vācu zemju, kultūras lokam.
19. gadsimta pirmajā pusē Kurzemē un Vidzemē nebija ne mākslas skolu, ne augstskolu, un, lai kļūtu par mākslinieku, bija jādodas uz Pēterburgas Ķeizarisko mākslas akadēmiju vai uz kādu no Eiropas augstskolām. Par nozīmīgu mākslas izglītības iestādi Baltijā kļuva 1802. gadā atjaunotās Tērbatas Universitātes Zīmēšanas skola – līdz ar to pilsēta izveidojās par rosīgāko mākslas centru Baltijā. Tomēr tā nevarēja stāties līdzās akadēmijām, un līdz pat gadsimta vidum mākslas dzīvē noteicošā loma piederēja profesionāļiem, kas bija ieceļojuši no Vācijas kultūras centriem.
Kopš 18. un 19. gadsimta mijas lielākajās Eiropas pilsētās sāka dibināt muzejus, tajos līdzās arheoloģiskiem, vēsturiskiem un dabaszinātniskiem krājumiem nonāca arī gleznas, zīmējumi un skulptūras. Rīgā vispirms pieminams Nikolausa Himzeļa muzejs (1773) un Pilsētas mākslas kabinets (1816), Jelgavā – Kurzemes Literatūras un mākslas biedrība (1817) un Kurzemes Provinces muzejs (1818). Daudzi darbi no sabiedriskajiem un privātajiem krājumiem pakāpeniski nonāca Rīgas pilsētas gleznu galerijā (1868), no kuras tika pārņemti Rīgas pilsētas mākslas muzejā (1905), bet pašlaik glabājas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā.
Kopumā 19. gadsimtā vietējā mākslas dzīvē dominēja privātais pasūtījums, pilīs veidojās tradicionālās portretu galerijas. Ainavu, portretu un kluso dabu gleznojumi kļuva par nozīmīgu vērtību baltvācu pilsonības izglītotākās un turīgākās daļas sadzīvē. Taču ierobežotais pasūtījums noteica figurālās glezniecības – mitoloģiskā, vēsturiskā, sakrālā un pat sadzīves žanra darbu – mazo skaitu.
Agrāk vai vēlāk, spilgtāk vai klusinātāk Baltijas vācu mākslā ir atbalsojušies Eiropas mākslas virzieni – gan klasicisms un romantisms, gan bīdermeiers, nereti dēvēts par naivo reālismu. Vairāki ieceļotāji, kas mācījušies Eiropas kultūras centros – Drēzdenē, Minhenē un Berlīnē – vairākus gadu desmitus strādāja Vidzemē un Kurzemē. Veiksmīgākie no viņiem guva pat Pēterburgas Ķeizariskās mākslas akadēmijas atzinību, kam Krievijas mākslas dzīvē bija noteicoša nozīme. Tur studējuši un ieguvuši akadēmiķa nosaukumu arī daži Baltijā dzimušie mākslinieki – Johans Lēberehts Eginks, Roberts Konstantīns Švēde un Georgs Vilhelms Timms, kuru daiļrade uzskatāma par neatņemamu Latvijas kultūras vēstures sastāvdaļu.
Karls Gothards Grass un Johans Heinrihs Baumanis pārstāvēja citu laikmetam raksturīga mākslinieka tēlu – viņi mākslas pamatus tika apguvuši privātā kārtā un izvēlējās nevis savai pamatizglītībai atbilstošo garīdznieka karjeru, bet gleznotāja ceļu. Likumsakarīgi, ka akadēmisko pamatu trūkuma dēļ viņu darbos dažkārt pamanāmas profesionālas nepilnības.
Savukārt nezināmi vietējie autodidakti gleznojuši savam priekam, un viņu darbi rāda vēlēšanos pētīt un saglabāt dzimtās dabas un sadzīves ainas (“Lūk še, kā šeitan dzīvo”, “Daugava pie Lielvārdes”).
Latvijas māksla 1840–1900
Pirmie Pēterburgas Ķeizariskajā mākslas akadēmijā izglītotie latviešu gleznotāji lielākoties darbojās ārpus Latvijas. Tāpēc nacionālās mākslas pašapzināšanos 19./20. gadsimta mijā nācās virzīt nākamajai paaudzei, Pēterburgas studentu pulciņa “Rūķis” biedriem, kuri savā daiļradē tautiskas tēmas saistīja ar laikmetīgiem meklējumiem, akadēmiskā reālisma pieredzi papildinot ar impresionisma un citiem iespaidiem.
Latviešu profesionālās mākslas pirmsākumi radās salīdzinoši vēlu – 19. gadsimta vidū. Krievijas Impērijas konservatīvajā vidē tikai pēc dzimtbūšanas atcelšanas radās objektīva iespēja sākt sarežģīto un mērķtiecīgo nacionālās pašapziņas veidošanu. Kaut arī mūsu dzimstošajai kultūrai ārkārtīgi pietrūka Rietumu tradīciju daudzslāņainā dziļuma, tomēr tās attīstība no zemnieciski patriarhālās domāšanas uz eiropeisko notika strauji. Taču, cenšoties panākt profesionālo un radošo vienlīdzību, nācās pastiprināti pievērst uzmanību trauslās nacionālās identitātes saglabāšanai.
19. gadsimta otrajā pusē Latvijā, izņemot dažas privātas galerijas, mākslas darbus varēja redzēt tikai žurnālu ilustrācijās un grāmatās. Tāpēc grūti pat izskaidrot, kas zemnieku dēlus mudināja doties uz Pēterburgu, uz prestižo Ķeizarisko mākslas akadēmiju, vai ārzemēm, lai pievērstos elitārajām tēlotājas mākslas studijām. Turklāt līdz 19. gadsimta beigām situācija mākslas attīstībai Latvijā nebija labvēlīga, tai trūka atbalstītāju – sapratēju un darbu pircēju. Tāpēc pirmie profesionālie gleznotāji – Jānis Staņislavs Roze, Kārlis Hūns un Jūlijs Feders – lielākos panākumus guva ārpus dzimtenes, Krievijā un Francijā. Roze, kurš par “Pašportretu” 1860. gadā ieguva Pēterburgas Ķeizariskās mākslas akadēmijas akadēmiķa grādu, kļuva par pirmo latviešu portretistu. Žanrists un portretists Hūns radošos panākumus vairāk guva Francijā, kur dzīvoja no 1861. gada. Feders savā daiļradē apvienoja akadēmiskā reālisma un Diseldorfas glezniecības skolas romantisma tradīcijas.
Nacionālās atmodas iespaidā pārliecinoši brieda topošās latviešu inteliģences pašapziņa, plauka rakstniecība un teātris, vairākkārt notika iespaidīgie Vispārīgie latviešu dziedāšanas svētki. Pēterburgas Ķeizariskās mākslas akadēmijas studenti Ādams Alksnis, Janis Rozentāls, Jānis Valters, Vilhelms Purvītis un citi apvienojās pulciņā “Rūķis”, viņi izvirzīja mērķi dzīvot un strādāt dzimtenē, turklāt uzskatīja, ka māksliniekam jābūt savas tautas, sava laikmeta dēlam un radoši patstāvīgai personībai. 1896. gadā X Viskrievijas arheoloģijas kongresa laikā Rīgā tika sarīkota Latviešu etnogrāfiskā izstāde, un jaunie mākslinieki, kuri bija iepriekš izstādījušies Pēterburgā, pirmoreiz parādīja savus darbus dzimtenē.
Nacionālās glezniecības pamatlicēji Janis Rozentāls un Vilhelms Purvītis apmetās uz pastāvīgu dzīvi Rīgā, ar veiksmīgo radošo darbību ieguva gan baltvācu sabiedrības, gan topošās latviešu buržuāzijas cieņu, vienlaikus atdzīvinot vietējo mākslas tirgu. Rozentāls diplomdarbā “No baznīcas”, kā arī virknē žanra gleznu pirmais pilnskanīgi atainoja latviešu zemnieka dzīvi, neraugoties uz to, ka šī tēma maz saistīja tā laika pilsonisko sabiedrību. Plašāku atzinību mākslinieks guva ar portretiem, un viņa talantu spilgti apliecina vienā seansā ekspresīvi uzgleznotais “Pašportrets”. Johans Valters, kurš akadēmiju beidza ar daudzfigūru kompozīciju “Tirgus Jelgavā”, turpmāk pievērsās koloristiski smalkām kamerrakstura kompozīcijām un noskaņu pilnām ainavām. Savukārt Vilhelms Purvītis, ievērojamākais latviešu ainavists, savos audeklos vērienīgi iemūžināja dzimto dabu dažādos gadalaikos, un 1900.–1901. gadā Latvijas sniegotie skati guva lielu popularitāti un apbalvojumus Parīzes un Lionas izstādēs.
Latvijas māksla 1900–1915
19./20. gadsimta mijā, pieaugot vietējo mākslinieku pulkam, aktivizējas Latvijas mākslas dzīve. Līdzās saiknei ar vācu un krievu kultūru jaunus ierosinājumus nacionālās mākslas attīstībai sniedz Rietumeiropa un Ziemeļvalstis. Neoromantiskā modernisma laikmetā tradicionālos centienus papildina simbolisma, jūgendstila un nacionālā romantisma iezīmes, kāpinot radošās pašizteiksmes vērtību un stilistisko daudzveidību.
1901. gadā septiņsimto gadadienu svinēja viens no industriāli attīstītākajiem Krievijas Impērijas centriem – Rīga, kuras sabiedrisko ēku un īres namu celtniecībā izteiksmīgi iezīmējās historisma stilistiskā daudzveidība. Savukārt, pateicoties vērtīgajam jūgendstila mantojumam, mūsdienās Latvijas galvaspilsēta ierindojas starp šā virziena arhitektūras nozīmīgākajām Eiropas metropolēm.
Jaņa Rozentāla, Vilhelma Purvīša un Johana Valtera paaudzei, apzinoties nacionālās identitātes unikālo vērtību, iedvesmas avotus tomēr nācās meklēt Eiropas mākslā. Jauno mākslinieku radošie meklējumi veiksmīgi sakrita ar simbolisma uzplaukumu, ar virzienu, kurš dzimis 19. gadsimta kosmopolītiskajā augsnē un kura būtību ietekmēja mitoloģiska un reliģiska tematika, misticisma, vīziju, sapņu, ciešanu un fantāzijas pasaule. Atšķirībā no latviešu dzejniekiem mākslinieki nemēģināja pārņemt no Rietumeiropas dekadences idejas, taču Latvijas vidē, kur bija saglabājies ievērojams etnogrāfijas un folkloras iespaids, simbolisms bagātinājās ar savdabīgām nacionālajām iezīmēm, kas izpaudās tuvībā ar dabu.
20. gadsimta sākumā Janis Rozentāls bija kļuvis par vienu no vadošajiem Rīgas gleznotājiem, kura daiļradē līdz ar sievu somieti Elliju ienāca ziemeļzemes nacionālā romantisma kultūras iedvesmojošais gars, nostiprinot spēcīgu pārliecību, ka katrai mazai tautai ir tiesības uz profesionālo mākslu. Rozentāla portretos un sižetiskajās kompozīcijās kā būtiska dekadences laikmeta iezīme atklājas simbolistiskas noskaņas un jūgendstila plastiskā ritmika. 1913. gadā Minhenes secesijā Rozentāls izstādīja gleznu “Princese ar pērtiķis”, kurā jūgendstila iespaids jaušams gan S veidā izliektajā sievietes figūrā, pērļu virtenēs, vieglajā tērpā, gan paklāja ornamentā fonā. Austrumnieciski fantastiskās pasakas tēli simbolizē mākslinieka – mazā pērtiķīša – pakļautību sabiedrības – rudmatainās princeses – vēlmēm.
Vilhelms Purvītis spoži beidza Pēterburgas Ķeizarisko mākslas akadēmiju ar ārzemju stipendiju, un Rietumeiropas kultūras apguve viņam sniedza neatsveramu pieredzi. Purvītis visu mūžu gleznoja Latvijas dabas atturīgo pievilcību gadalaiku maiņā – gan pavasara ainavas ar kūstošiem sniegiem un bērzu birzīm, gan zeltaino rudeni. Savukārt Johana Valtera liriskās ainavas ar trausliem, slaidiem bērziem upju ielokos pauž kamerrakstura noskaņas un jūtīgu attieksmi pret kolorīta niansēm. Viņa kompozīcijās īpaši piesaista skandināvu simbolismam raksturīgais ziemeļu krēslas stundu rēgaini pelēcinātais apgaismojums.
1905. gads visā Latvijā iezīmējās ar dramatiskiem revolūcijas notikumiem, taču arī ar vienu no mākslas vēstures nozīmīgākajām lappusēm – Rīgas pilsētas mākslas muzeja atklāšanu. Par historisma stilā celtās ēkas pirmo direktoru kļuva tās arhitekts un mākslas vēsturnieks Vilhelms Neimanis. Rozentāls, Purvītis un Valters aktīvi piedalījās Baltijas vācu mākslinieku rīkotajās skatēs, taču 1910. gadā notika pirmā latviešu mākslas izstāde, kurā parādījās daudz jaunu vārdu – Rūdolfs Pērle, Jānis Jaunsudrabiņš, Pēteris Kalve, Pēteris Krastiņš, Aleksandrs Romans. Pērle, kas Petrogradā strādāja gumijas fabrikā, brīvajā laikā gleznoja fantastiski teiksmainas klinšu ainavas, bet agri mirušā Voldemāra Zeltiņa darbos piesaista ekspresīvie triepieni un krāsu svaigums.