Ekspozīcijas teksti digitāli
Latvijas māksla 1915–1940
Pirmā pasaules kara drāma Latvijas mākslā rosināja radikālu un skarbi ekspresīvu modernizācijas pavērsienu. Pēc neatkarīgas nacionālas valsts dibināšanas (1918) Parīzes skolai uzticīgā vadošā Rīgas mākslinieku grupa turpināja laikmetīgas inovācijas, pārradot klasiskā modernisma virzienu – ekspresionisma, fovisma un kubisma – iespaidus. Eksperimentiem apsīkstot, 20. gadu vidū uzplauka dažādas jaunreālisma variācijas. Vispārēja tradicionālisma pastiprināšanās kļuva par fonu dažu nākamās desmitgades modernistu ekspresionistiskajiem centieniem.
Latvijas māksla 1915–1930
Pirmais pasaules karš latviešu tautai atnesa smagus pārbaudījumus, kuri māksliniekos uzjundīja spēcīgu nacionālās pašapziņas vilni, un dramatiskie notikumi guva episki vispārinātu atspoguļojumu mākslā. Jāzeps Grosvalds pirmais glezniecībā aizsāka aktuālo bēgļu un strēlnieku tēmu, veidojot laikmetīgu tēlojumu par skarbā likteņa skarto zemi. 1916. gadā viņš draugiem pauda kvēlu atziņu: “..neaizmirstiet, ka tagad mums visiem pirmā plānā stāv viena doma – celt augšā lielo latviešu mākslas gaismas pili un rādīt to, ko tikai mēs varam radīt. .. tagad karš mūs piespiež sākt savu kultūras dzīvi no jauna, un mūsu tautai vairs nav no svara, ka mēs diez ko piemācāmies klāt – tagad katrs darbs, kurš ko īpatnēju stipri izteic, ir vērtīgāks nekā vistehniskākais gabals ar abstraktu saturu.” Vistuvākā Grosvalda idejām izrādījās Jēkaba Kazaka daiļrade, kuru būtiski ietekmēja laikmetīgā franču glezniecība un kuras iespaidīgākā virsotne ir pelēkā kolorītā ieturētā vertikālā kompozīcija “Bēgļi”. Figūru zīmējumā izmantota latviešu glezniecībai neierasta deformācija – skarbie, lauzītie cilvēku stāvi, sejas vaibsti un roku stāvoklis izteiksmīgi kontrastē ar kailo, bezpersonisko fonu, paužot laikmeta traģēdiju izjūtoša cilvēka dvēseles kliedzienu.
Pēc drūmajiem Pirmā pasaules kara gadiem 1918. gadā dibinātajā Latvijas valstī jaunās paaudzes māksliniekus vadīja alkatīga vēlēšanās radoši izpausties, un novatoriskais izteiksmes veids vienlaikus apliecināja nacionālā gara spēku. Formu vienkāršojuma meklējumos radās interese par ekspresionismu un fovismu, tomēr par elku kļuva Pablo Pikaso, kura kubistiskos darbus varēja iepazīt Sergeja Ščukina galerijā Maskavā. Kubisms salauza tradicionālos domāšanas stereotipus, liekot pētīt un pārvērtēt izteiksmes līdzekļu iespējas. Latvieši Oto Skulme, Valdemārs Tone, Jānis Liepiņš un Romans Suta kubisma ģeometrizācijai pievērsās vēlu – tikai ap 1918. gadu, bet 1920. gadā novatoriskos meklējumus parādīja pirmajā Rīgas mākslinieku grupas izstādē, gūstot gan jūsmīgas atsauksmes, gan nenovīdīgas kritikas. Taču klasiskā modernisma laikmets bija sācies. 1922. gadā ar Latvijas Kultūras fonda stipendijas atbalstu Rīgas mākslinieku grupas biedriem radās izdevība doties uz Parīzi – tas atstāja būtisku iespaidu uz viņu radošo sniegumu, un 1923. gada Rīgas grupas izstāde bija viskubistiskākā. 20. gadsimta 20. gadu vidū, līdzīgi kā visā Eiropas mākslā, kubisma iespaids mazinājās, bet virzībā uz reālismu vairāki autori, to vidū Aleksandra Beļcova un Uga Skulme, pievērsās vācu mākslas iespaidotajam bezkaislīgi vēsajam jaunās lietišķības virzienam. 20. gadu zīmējuma mākslu apliecina Romans Suta, kura spalva un ota uzbūra ekspresīvas ostas, lauku dzīves un krogus skatus, kā arī eleganti smalkais Sigismunds Vidbergs, kura darbi atainoja gan plastiskas sieviešu kailfigūras, gan Bermontiādes ainas.
20. gados Rīgas mākslinieku grupa sāka aktīvu starptautisko sadarbību ar domubiedriem, sarīkoja izstādes Tallinā un Tartu. Aleksandra Beļcova un Romans Suta piedalījās prestižās izstādēs Berlīnē un Parīzē, bet Niklāvs Strunke sadarbojās ar itāliešu modernistiem. 1927. gadā beidzot radās iespēja Vilhelma Purvīša vadībā sarīkot pirmo lielo valsts līmeņa latviešu mākslas izstādi Stokholmā.
Latvijas māksla 1930–1940
20. gadsimta 30. gados novatoriskos meklējumus bija aizstājusi tendence uz reālistisku izteiksmes veidu, kas izpaudās pietiekami plašā stilistisko paņēmienu daudzveidībā. Turklāt Latvijas Mākslas akadēmiju kopš 1926. gada jau bija absolvējis ievērojams skaits jaunu mākslinieku, kuri aktīvi piedalījās Latvijas Kultūras fonda organizētajās un atsevišķu grupu izstādēs. Rektora Vilhelma Purvīša izcilo radošo panākumu iespaidā par iecienītāko žanru glezniecībā izvērtās ainava. Konrāda Ubāna audekli piesaistīja ar liriski noskaņotiem Rīgas nomales šauro ieliņu skatiem, bet Uga Skulme turpretī centās gleznot visā Latvijā – no dzimtās Jēkabpils līdz pat Kurzemes jūrmalai. Pēc Purvīša vadītās Dabasskatu glezniecības meistardarbnīcas beigšanas daudzsološi sevi pieteica Nikolajs Breikšs, Eduards Kalniņš un Valdis Kalnroze. Izaicinošo zīmētāju Kārli Padegu, kura groteskais izteiksmes veids Riharda Zariņa vadītajā konservatīvajā grafikas nodaļā nebija pieņemams, Purvītis augstu vērtēja un uzaicināja beigt akadēmiju savā meistardarbnīcā.
Stilistiskā daudzveidībā plauka sadzīves žanrs, klusā daba un portrets. Briseles Karaliskās mākslas akadēmijas absolvents Ģederts Eliass visu radošo enerģiju veltīja dzimtajām tēva mājām, atainojot zemnieku darba ikdienu dažādos gadalaikos. Valdemārs Tone bija nobriedis par sava laika izcilāko portretistu, un viņa iecienītā modeļa Annas – jaunas, laikmetīgas pilsētnieces – romantizētais tēls būtībā kļuva par simbolu visai latviešu 30. gadu glezniecībai. Jānis Liepiņš bija pirmais, kurš pievērsās jūras tēmai, vitālam Rīgas līča zvejnieku dzīves atspoguļojumam, bet īpašu vērību viņš pievērsa visparastāko nomales krogu ikdienas ainām. Leo Svemps, kura audeklos vitāli atklājas dabas dotas improvizētāja spējas un svaiga kolorīta uztvere, tiek uzskatīts par klusās dabas žanra aizsācēju Latvijā. Tomēr viņš ar lielu aizrautību esot gājis mācīties, kā glezno Antverpenes Karaliskās mākslas akadēmijas absolvents Jānis Tīdemanis, kura rokraksts ekspresīvajos lielpilsētas skatos un klusajās dabās piesaista ar dinamiski atraisītu krāsas lazējumu.
30. gados valsts līmenī tika veicināts agrārais pasaules uzskats, par latviskuma idejas īstenotāju izceļot zemnieku – arāju, sējēju, lopkopi, kas nobrieda par politisku spēku. Uz valdošā stāstoši traktētā tautiskuma fona spēcīgi izceļas Martas Skulmes, Emīla Meldera un Teodora Zaļkalna monolītā granīta tēlniecība. Zaļkalna pelēkā, raupjā granītā cirstā “Cūka” ar formas viengabalainību un lakonisko izteiksmību nenoliedzami kļuvusi par latviešu akmens tēlniecības simbolu.
30. gadsimta 30. gados latviešu mākslas izstādes ar panākumiem notika Norvēģijā, Dānijā, Somijā, PSRS, Polijā, Austrijā, Čehoslovākijā, Ungārijā, Lietuvā, Igaunijā un visbeidzot 1939. gadā Francijā – Parīzē un Lielbritānijā – Londonā. Vilhelms Purvītis, gandrīz visu izstāžu ģenerālkomisārs, rakstīja: “.. jaunām tautām ir savas priekšrocības: tā ir ziņkāre, ar kādu vecās kultūrtautas aplūko viņām svešos darbus. Mēs laužam ceļu uz Eiropu ar savu mākslu un ceram, ka to arī izlauzīsim.”