Katrīna Neiburga. Sologāmija
No 2024. gada 8. jūnija līdz 4. augustam Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas Kupola zālē (Rīgā, Jaņa Rozentāla laukumā 1) būs skatāma Katrīnas Neiburgas personālizstāde “Sologāmija”.
1993. gada decembrī amerikānietes Lindas Beikeres (Linda Baker) radinieki un tuvākie draugi saņēma īpatnēju uzaicinājumu uz kāzām, kurās nebija paredzēta līgavaiņa klātesamība (nonexistent groom). Kāzu ceremonijā, kas norisinājās viņas 40. dzimšanas dienā, 75 viesu un 7 līgavas māsu klātbūtnē Linda salaulājās pati ar sevi, uzsverot, ka tas nav ne skumju vadīts, ne feministisks akts: “Šis ir par labvēlību pašam pret sevi, negaidot, kad to iztēloto labumu tev sniegs kāds cits.”* Pasaules laulību vēsturē Lindas Beikeres kāzas tiek minētas kā viens no pirmajiem sologāmijas gadījumiem mūsdienu sabiedrībā. Šim piemēram 2003. gadā sekojusi arī Dženifera Hoza (Jennifer Hoes), savukārt 2022. gadā plašu rezonansi medijos izraisīja indiešu blogeres Kšamas Bindu (Kshama Bindu) paziņojums par tradicionālu hindu kāzu ceremoniju pašai ar sevi.
No etimoloģiskā viedokļa jēdziens “sologāmija” skaidrojams pavisam konkrēti: laulības (sengrieķu γάμος (gámos)) pašam vai pašai ar sevi (solus), kas konceptuāli saistās ar sevis pieņemšanu, taču neatbalso kādas reliģiskas vai juridiskas kategorijas. Sologāmijas pamatprincipu komplektā var nojaust gan feministiskas perspektīvas manifestāciju, gan narcisma aizmetņus, gan individuālās identitātes pašapliecinājuma rituālus. Vienlaikus sologāmijas vērtība ir atklātība, cieņa un spēja risināt adekvātu dialogu pašam ar savu būtību un vēlmēm.
Personālizstādē, kas pievēršas sologāmijas izpētei un šīs parādības interpretācijām, Katrīna Neiburga caur emocionālu piesātinājumu un vieglu ironiju reflektē sev raksturīgā atvērtumā un personīgās pasaules irdinājumā. Vairākās video epizodēs autore radījusi pietuvinātu pašnovērojumu dažādās ikdienas situācijās: jūtīgā sarunā vai karstasinīgā strīdā pašai ar sevi, dejā ar mājas objektiem pie mīļākās dziesmas, mīlestības un seksualitātes izpausmēs, pieņemot sevi šeit un tagad. Vai mēs meklējam kādus attaisnojumus pašcieņai? Un ja tos meklējam, tad – kādēļ? Katrīnas Neiburgas tuvplāna māksla nav atbilde uz citu uzdotajiem jautājumiem, bet gan rezonējošs mudinājums saņemties, pārkāpt neveiklo robežu un beidzot attīstīt dzīvas attiecības katram ar sevi.
Līdz ar videodarbiem, kuri LNMM baltajā Kupola zālē tiek projicēti kā viena kopīga stāsta dažādi autonomi kaleidoskopiski fragmenti, ekspozīcijā iekļauti šo “paša” attiecību novērojumu artefakti: sologāmijas dzīves protēzes un laimes akmeņu kleita – mākslinieces reālo sajūtu iedzīvinātāja. Izstādes apmeklētājiem pieejama arī sologāmijas rokasgrāmata, kurā apkopotas vairāku kultūras personību refleksijas par aktuālo tēmu.
* Biederman Ward, Patricia. Here Comes the Bride, All Alone. Los Angeles Times, 1993. Pieejams šeit.
Par mākslinieci
Katrīna Neiburga ir viena no nozīmīgākajām un produktīvākajām māksliniecēm Latvijas laikmetīgās mākslas arēnā. Veidojusi videodarbus (ieskaitot mūzikas video), uzņēmusi filmas, radījusi scenogrāfijas un projekcijas operai un teātrim, darbojas instalācijas, objektu mākslas un performances žanrā. Autore saņēmusi vairākas balvas, tostarp prestižo Purvīša balvu 2009. gadā, divas Lielās mūzikas balvas ar darbiem “Cantando y Amando” 2013. gadā un operu “Vēsā” 2022. gadā, Latvijas teātra gada balvas “Spēlmaņu nakts” kā labākā video māksliniece (2023), kā arī par operu “Vēsā” (2022) un “Malleus Malificarum” (2023). Pārstāvējusi Latviju 56. Venēcijas biennālē 2015. gadā (darbs “Paduse” (“Armpit”) kopā ar mākslinieku Andri Eglīti; kurators Kaspars Vanags) un bijusi nominēta prestižajai “Ars Fennica” balvai Somijā (2008).
Katrīna Neiburga piedalās izstādēs kopš 2000. gada gan Latvijā, gan starptautiski. Viņas darbi atrodas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja un Somijas Laikmetīgās mākslas muzeja “Kiasma” krājumā, kā arī vairākās privātās kolekcijās. Veidojusi scenogrāfijas un video projekcijas daudzos opernamos un teātros, to skaitā Latvijas Nacionālajā operā, Bastīlijas operā Parīzē, Zviedrijas atvērtajā opernamā Dalhallā, Mariinskij teātrī Sanktpēterburgā, Vanemuina teātrī Tartu, Jaunajā Rīgas teātrī, Valmieras teātrī, Valmieras teātra festivālā un citos.
Par kuratori
Auguste Petre ir neatkarīgā kuratore, galerijas “ASNI” līdzdibinātāja un vadītāja. Ieguvusi maģistra grādu Latvijas Mākslas akadēmijā mākslas vēstures un kuratoriālo studiju nozarē. Viņas intereses galvenokārt raksturo jaunā materialitāte vizuālajā mākslā, kā arī 1990. gados dzimušo latviešu mākslinieku izpausmes. Auguste Petre kūrējusi vairāk nekā 20 laikmetīgās mākslas izstādes ar starptautisku mākslinieku dalību, ir vairāku izstāžu koncepciju un pavadošo tekstu autore. Nozīmīgāko pēdējā laika projektu vidū jāmin “Audiovizuālā vasaras galerija” (2023) sadarbībā ar radio “Tīrkultūra”, MAREUNROL’S personālizstāde “Fieldwork: Invisible exercises” (2023).
No 2019. līdz 2023. gadam Auguste Petre bija “Rīgas Mazākās galerijas” programmas direktore un “Rīgas Mazāko izsoļu” cikla līdzautore. Piedalījās “VV Foundation” starptautiskās rezidences “PaIR” izveidē, 2023. gadā komplektēja “SEB Global Services” laikmetīgās mākslas kolekciju. Kopš 2017. gada Auguste Petre darbojas kā mākslas žurnāliste, regulāri gatavojot publikācijas Latvijas un ārzemju medijiem, tostarp strādājusi par Baltijas redaktori portālā “Arterritory.com”. Kopš 2022. gada regulāri publicējas žurnālā “Teātra Vēstnesis”, apzinot vizualitātes jautājumus laikmetīgā teātra vidē. Viņa ir vairāku zinātnisko publikāciju autore. Kopš 2021. gada Auguste Petre pastiprināti pievērsusies akadēmiskajai darbībai, strādājot kā vieslektore Latvijas Mākslas akadēmijā.
Teksts: Auguste Petre
