Tikai neraudi!
No 2023. gada 15. jūlija līdz 2023. gada 15. oktobrim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenajā ēkā (Rīgā, Jaņa Rozentāla laukumā 1) būs skatāma izstāde “Tikai neraudi!”.
Pasaules muzejos un izstāžu zālēs pēdējā desmitgadē daudz vairāk nekā jebkad agrāk tiek pievērsta uzmanība sievietēm māksliniecēm. Ideja par sieviešu neesamību iepriekšējo gadsimtu mākslas vēsturē un nepieciešamība pārvērtēt jau uzrakstīto un kanonizēto mākslas vēsturi izskanēja 1972. gadā amerikāņu mākslas kritiķes Lindas Nohlinas rakstā “Kāpēc nav bijis izcilu mākslinieču?” (Why Have There Been No Great Women Artists?”). Feminisms uzdrošinājās uzsākt kritiskas attiecības ar mūsdienu mākslas pasauli un mākslas vēsturi, kas bija radījusi “vīriešu - ģēniju” mākslas kultu, marginalizējot sievietes.
Palūkojoties uz Latvijas Nacionālā mākslas muzeja vēsturi nu jau gandrīz 120 gadu garumā un muzejā notikušo sieviešu mākslinieču personālizstāžu proporciju pret vīriešu mākslinieku personālizstādēm, iezīmējas attiecība 20% pret 80%. Tātad priekšstats, ka Latvijas mākslas procesos sievietēm, īpaši padomju periodā, bijušas līdzvērtīgas iespējas kā vīriešiem, ir kļūdains. Šāds priekšstats ir padomju propagandas, kas sludināja, ka dzimumu vienlīdzība de facto jau pastāv, mantojums. Kā arī ilgstoša nošķirtība no Rietumu intelektuālās domas bremzējusi feminisma izpratni Latvijā.
Šodien kuratori un kuratores visā pasaulē cenšas pastiprināti pievērst uzmanību sieviešu mākslai. Pēc kustības #MeToo uzliesmojuma 2017. gadā, feministisks aktīvisms ieguva jaunu spēku, radot feminisma ceturto vilni, kas pievērsās ne tikai milzīgo apmēru seksuālās vardarbības problēmai, bet no jauna rosināja sieviešu politisko, ekonomisko un sociālo nostāju. Feminismam – šim ietekmīgajam politiskajam un intelektuālajam spēkam – 20. un 21. gadsimtā ir sava evolūcija un tas saplūst ar citām aktuālām sociālpolitiskām parādībām. Kopš feminisma otrā viļņa 20. gadsimta 60. gados, feminisma joma sazarojusies un ietver sevī kultūrantropoloģijas, filozofijas, etnoloģijas, semiotikas, sociālās antropoloģijas, kultūras socioloģijas un mākslas vēstures atziņas. Latvijā feminisms kā apzināta akadēmiska disciplīna sākusi veidoties tikai 20. gadsimta noslēgumā. Pētnieces un pētnieki pievēršas sieviešu vēstures studijām, pakāpeniski veidojot izpratni arī par Austrumeiropas specifiskajiem apstākļiem, kas noteikuši sieviešu apziņas veidošanos dzimtes kontekstā. Latvijas mākslā, īpaši pēdējās desmitgadēs, rodas darbi, kuri kritiski interpretē stereotipus par sievietes vietu un lomu sabiedrībā. Savukārt agrākos gados drīzāk jārunā par sava veida latentu feminismu vai “feminismu bez feministēm”, kad, pievēršoties sieviešu dzīves attēlojumam, mākslinieces to nekonceptualizēja kā plašu un sociāli apspriežamu sieviešu dzīves problemātiku.
Šodien lielākā daļa Rietumu pasaules sieviešu jau dzīvo ar liberālā feminisma politiskās cīņas rezultātā nostiprinātajām tiesībām. Latvijā, dominējot labēji politiskajiem spēkiem, vēl joprojām nepieņemta ir Stambulas konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbību ģimenē novēršanu un apkarošanu. Latvijā vardarbība ģimenē un pret sievietēm ir izplatīta vairāk nekā vidēji Eiropas Savienības valstīs. Jāatzīst, ka Latvijas mākslā liberālā feminisma kareivīgā nostāja atrodama samērā reti, toties ievērojama mākslas darbu ievirze attiecināma uz tā saukto diferences feminismu, kas uzsver dzimumu atšķirības un izceļ tādas vērtības kā dzīvība, mīlestība, rūpes par citiem, empātija, ķermeņa un seksualitātes atzīšana.
Izstāde “Tikai neraudi!” Latvijas mākslai pievēršas feministiskā interpretācijā, izmanto dzimtes diskursu un iekļaujas sociāla aktīvisma straumē, ļaujot pašām sievietēm runāt par sevi. Sieviešu dzīves problemātika izstādē tiks atspoguļota plašā izvērsumā divpadsmit tematiskās nodaļās, kas attēlo tradicionālo sieviešu darbu, konstruētas sievišķības, mātišķības, reproduktīvo tiesību, sieviešu ģenealoģijas, emociju politikas, attiecību, seksualitātes, sieviešu līderības, radošas brīvības, ekofeminisma un mitoloģijas tematus. Izstāde vispirms atgādinās par Latvijas jaunajām emancipētajām un intelektuāli orientētajām sievietēm 60. gados – laikmetā, kad Rietumos notika feminisma uzplaukums, arī Latvijā jauniešu kultūrā varēja vērot brīvības izpausmes. Tomēr tradicionāli sieviete joprojām bija “otrais dzimums”, kā definējusi Simona de Bovuāra savā feminismam nozīmīgajā darbā “Otrais dzimums” (1949), kas latviešu mākslā redzams patriarhālās sabiedrības sievietei ierādīto “sieviešu darbu” attēlojumā. Visai daudz mākslā varam ieraudzīt “īstas sievietes” ironisku attēlojumu, proti patērētāju sabiedrības uzkonstruēto sievišķības reprezentāciju. Kontrapunkts sieviešu tiesību, līdztiesības un diskriminācijas jautājumos ir mātišķības jautājums, un, izaicinot tradicionālos priekšstatus un reprezentācijas veidu – madonnas ar bērnu attēlojumu, mātes pieredze tiek aplūkota kā ķermeniska realitāte, kas ietver rūpes, nogurumu, skumjas vai pat izmisumu. Izstādē eksponētie darbi izaicina stereotipus un kritiski uzlūko sievietes vietu un lomu patriarhālajā sabiedrībā.
Izstādē eksponēti darbi, kas radīti no 20. gadsimta 60. gadiem līdz pat 2023. gadā tapušiem jaundarbiem. Lidijas Auzas, Ilzes Avotiņas, Ievas Balodes, Birutas Baumanes, Elīnas Brasliņas, Māras Brašmanes, Lindas Boļšakovas, Dainas Dagnijas, Birutas Delles, Lilijas Dineres, Kristiānas Dimiteres, Kristas Dzudzilo, Zentas Dzividzinskas, Daces Džeriņas, Laimas Eglītes, Vikas Ekstas, Ievas Epneres, Helēnas Heinrihsones, Ievas Iltneres, Rasas Jansones, Ievas Jurjānes, Kristīnes Keires, Sandras Krastiņas, Sarmītes Kviesītes, Maijas Kurševas, Ievas Kraules-Kūnas, Andas Lāces, Antonijas Luteres, Lienes Mackus, Andas Magones, Sarmītes Māliņas, Anitas Melderes, Ingas Melderes, Katrīnas Neiburgas, Frančeskas Kirkes, LN Sieviešu līgas projekta (Inga Šteimane, Ilze Breidaka, Izolde Cēsniece, Kristīne Keire, Sillija Pogule, Ingrīda Zābere), Monikas Pormales, Līgas Purmales, Intas Rukas, Mētras Saberovas, SkujaBraden (Ingūnas Skujas un Melisas Breidenas), Ingrīdas Pičukānes, Džemmas Skulmes, Olgas Šilovas, Rasas Šulcas, Maijas Tabakas, Diānas Tamanes, Sabīnes Verneres, Evelīnas Vidas-Deičmanes, Hildas Vīkas un Aijas Zariņas glezniecības, grafikas, fotogrāfijas, instalāciju un video darbi.
Izstādes nosaukums “Tikai neraudi!” ietver aizliegumu paust emocijas un līdz ar to arī viedokli. Tas atgādina un ironizē par padomju okupācijas periodā kultivēto varonīgās padomju sievietes tēlu, kura tiek galā ar visām dzīves grūtībām nekurnot. Stiprās sievietes stigma un aplamais padomju sieviešu lepnums par spēju dzīvot smagos apstākļos, ir bremzējis kritisku attieksmi pret dzīves problēmām un sociālas cīņas garu, un šis psiholoģiskais mantojums ir jūtams arī vēl šodien.
Izstādes kuratore Elita Ansone
